|
pictogram
Arheoloģiskie pieminekļi
 

ARHEOLOĢIJA


     andumu_ozols_dziedinatava.jpg - 900x675 - 331.71 kb ANDUMU OZOLS

Andumu ozols - kulta vieta atrodas Lībagu pagasta dienvidaustrumu daļā, ap 2 km dienvidaustrumos Mežītes pilskalnam. Tas atrodams, ja braucot pa Lībagu - Mērsraga šoseju aiz Mežītes pilskalna nogriežas pa labi, pa pirmo meža celiņu. No pagrieziena vēl jādodas ap 2 km, līdz nonāk meža izcirtumā, kurā atrodas minētais dižozols.

Ozola apkārtmērs ir 5,35 m, tā augstums - 21 m, vainaga projekcija - 25 x 35 m. Andumu vārds (Andemen, Andeman) vēstures avotos vairākkārt minēts jau kopš 14.gs. Par to, ka šeit acīmredzot atradies lielāks kulta centrs, netieši liecina arī kāds, 1476.gadā par Strazdi sastādīts, dokuments, kurš apliecina, ka Verners Butlers pērk no Hansa Švenka svēto mežu vai birzi pie latviešu ciema (Lettendorpe), kas atradies pie Rīgas ceļa.
 
Pēc Talsu skolotāja un novadpētnieka T.Dzintarkalna 20.gs. divdesmitajos gados savāktajām ziņām, Andumu mežā atradies arī cilvēku roku krauts akmeņu uzkalniņš, ko ļaudis uzskatot par senu upuru vietu. Te dzīvojis priesteris Tors ar palīgiem, un tam pār apkārtni bijusi liela vara. Iespējams, ka tiešām viduslaikos Andumu apkārtne bijusi blīvāk apdzīvota, taču gadsimtu gaitā, karu un slimību ietekmē vieta panīkusi. Zināms arī nostāsts, ka pie ozola senos laikos bijusi muiža, tādēļ tas saukts arī par Vecmuižas ozolu.

 

 


     Baskinkalns tt.jpg - 320x213 - 63.85 kb BAŠĶIŅKALNS

Bašķiņkalns - pilskalns atrodas Valdemārpils lauku teritorijā ap 3 km uz ziemeļiem no bijušās Saslaukas muižas, ap 200 m austrumos no Kalnmaļu mājām. Pilskalns ierīkots savrupā, līdz 17 m augstā kalnā. Tā plakums nelīdzens, ap 20´40 m liels, ar kritumu uz dienvidu pusi. Šeit konstatēts ap 0,3-0,8 m biezs kultūrslānis. 1984.gadā, ņemot granti ceļa būves vajadzībām, ap 30 m platā joslā postīta pilskalna dienvidrietumu terase, kurā konstatēts līdz 60 cm biezs kultūrslānis. Vēlāk postītā terases vieta pielīdzināta un atjaunota apmēram agrākā izskatā.

1939.gadā arheologs P.Stepiņš Bašķiņkalna apsekošanas laikā konstatēja, ka pilskalnam dienvidrietumos un austrumos ap 100 m platā joslā atradusies apmetne, kura gandrīz pilnībā iznīcināta meliorācijas un lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā.

Ap 100 m dienvidos no pilskalna atrodas savrups, ap 4 m augsts, ieapaļš uzkalniņš, t.s. Baužiņ- vai Baušļkalniņš - iespējama senkapu vai kulta vieta.




Bilavu Velna laiva.jpg - 239x320 - 35.55 kb      BĪLAVU VELNA LAIVA

Bīlavu Velna laiva - senkapi atrodas Lubes pagastā, ap 300 m uz ziemeļrietumiem no Bīlavu mājām, 15 m no Nogales - Lubes ceļa, tā labajā pusē, t.s. Vidzera mežā. 

1863.gadā, kad šeit izrakumus izdarīja Jelgavas mākslinieks un senatnes pētnieks J.Dērings, te atradās divi, viens aiz otra izvietoti, ZR-DA virzienā orientēti no lieliem laukakmeņiem veidoti laivas formas apbedījumi. J. Dērings plašāk pētīja labāk saglabājušos ZR laivu (garums - 15 m, platums - 3,1 m). Izrakumos tika konstatētas 10 -12 no plānām akmens plāksnēm veidotas kameras, kas novietotas cita virs citas trijos līmeņos. To pildījumā atradās ar degušiem cilvēku kauliem, oglītēm un trauku lauskām sajauktas smiltis. 

1999.gadā arheologa A.Vaska vadībā veikta DA "laivas" (garums - 15,8 m, platums - 3,1 m) izpēte un rekonstrukcija. Ziemeļkurzemes "Velna laivas" uzskatāmas par skandināvu, domājams, Gotlandes imigrantu, apbedījumu vietām un datējamas ar 1.g.t.p.m.ē. 1.pusi. 

Par šo "laivu" apkārtnes iedzīvotāji zinājuši teiku, kura vēsta par to, ka vietējā novada vecākais Vidzers noslēdzis līgumu ar velnu, lai tas aizber ar smiltīm jūras šaurumu starp Sāmsalu un Kolkas ragu. Tādā veidā vācu kuģiem būtu slēgta ieeja jūras līcī un līdz ar to atņemta iespēj piestāt Kurzemes krastā. Lai to izdarītu, velns koka kuģos vedis smiltis, taču naktī, trešā brauciena laikā, to pārsteigusi gaiļa dziesma, un velns aizbēdzis uz elli, bet kuģi pārvērtušies ar akmeņiem. Tādējādi izveidojušās "velna laivas", bet mežs, kurā tās atrodas, ieguvis nosaukumu "Vidzera mežs".



birznieku velna laiva.jpg - 168x240 - 10.13 kb      BIRZNIEKU VELNA LAIVA 

Birznieku Velna laiva - senkapi atrodas Valdemārpils lauku teritorijā, 1 km no Nogales - Dārtes ceļa, tā labajā pusē, ap 80 m dienvidaustrumos Birznieku mājām, meža malā. 

1863.gadā šeit izrakumus izdarījis Jelgavas gleznotājs un senatnes pētnieks J.Dērings. Toreiz tā bijusi labi saglabājusies 14,5 m gara un 3,05 m plata ar no astoņiem akmeņiem sastāvošu 5,1 m garu "stūres" vietu dienvidu galā. Izrakumos tika atrastas trauku lauskas un deguši cilvēku kauli, kā arī viens vesels māla trauks. Šī "velna laiva", tāpat kā citas Ziemeļkurzemē zināmās, datējama ar 1.g.t.p.m.ē. pirmo pusi.











 Dundagas pilskalns.jpg - 300x225 - 26.15 kb     DUNDAGAS PILSKALNS 

Dundagas pilskalns ierīkots Pāces upes krastā (pašlaik tas ir vēlāk uzpludinātā Dzirnezera ziemeļaustrumu malā), ap 250 m ziemeļaustrumos no Dundagas mūra pils. Pirmo plašāko pilskalna aprakstu 1922. gadā sniedzis E. Brastiņš. 

Pilskalns ir iegarenas formas, ap 4 m augsts, no dienvidaustrumu puses to atdala upīte ar mākslīgi pastāvinātu gravu, kura tagad aizdambēta un uzpludināta. Kalna plakums neliels - ap 25´30 m, nocietināts ar 3 m augstu un 10 m platu valni no dabas neaizsargātajā ziemeļrietumu daļā. Uz ziemeļiem no pilskalna atrodas varbūtēja priekšpils vieta, kuru dabiski norobežo neliela upītes ieleja. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, tādēļ precīzs tā apdzīvotības laiks nav zināms. Izteikts minējums, ka šeit atradusies citam pilskalnam - Kalnadārzam - atbilstoša kulta vieta.






     dupurkalns.JPG - 245x327 - 54.15 kb DUPURKALNS 

Dupurkalns - pilskalns atrodas Valdemārpils ziemeļaustrumu daļā, Valdemārpils - Vandzenes ceļa labajā pusē, 250 m rietumos no Sasmakas ezera, pie estrādes. Pirmais plašāk to aprakstījis novadpētnieks T. Dzintarkalns 1924.gadā. 

Dupurkalns ir savrups, 8-10 m augsts, iegarens paugurs ar samērā stāvām nogāzēm. Plakumā (30 x 50 m) kultūrslānis nav konstatēts, nav vērojamas arī mākslīgi veidotu nocietinājumu paliekas. Tadēļ Dupurkalns drīzāk būtu uzskatāms par pileni (patvēruma vietu) vai kulta vieta, jo iespējams, ka tā nosaukums cēlies no "Upurkalns".

Bez Dupurkalna tuvumā ir vēl divi savrupi pauguri, taču, piemēram, Kurzemes pilskalnu apzinātājs E.Brastiņš nevienu no tiem par pilskalnu nav uzskatījis. 1927.gadā vietējais mērnieks A.Rozentāls ziņojis, ka īstā senlatviešu pils atradusies t.s. Lakškalnā, bet Dupurkalnā bijusi upurēšanas vieta. 

Par Dupurkalnu tomēr zināmas vairākas teikas, ka šeit nogrimusi pils ar daudziem torņiem, kuru vietas kā paaugstinājumi kalnā vēl tagad redzami.






 Dzirnavkalns02.jpg - 341x256 - 52.38 kb     DZIRNAVKALNS 

Dzirnavkalns- Talsu viduslaiku mūra pils vieta atrodas Talsu centrā, ap 500 m ziemeļrietumos no Talsu pilskalna, starp Talsu un Vilkmuižas ezeriem, Ezera ielas labajā pusē. 

Pils šeit celta 13.gs. beigās vai 14.gs. sākumā, bet rakstītajos avotos pirmo reizi minēta 1411.gadā Kurzemē esošo ordeņa piļu sarakstā, bet savu nozīmi zaudējusi 17.gs. vidū. Spriežot pēc 19.gs. vidus plāniem (tad vēl bija vērojami atsevišķi pilsdrupu fragmenti), pils bijusi četrstūra formas, 66 x 98 m liela, ar 2 m biezām laukakmeņu mūra sienām. 19.gs. vidū pilsdrupu vietā uzbūvē dzirnavas, no kurām kalns ieguvis nosaukumu. Arheoloģiskie izrakumi Dzirnavkalnā nav veikti.







 galtenes svetavots- dabas retumi.jpg - 400x300 - 47.04 kb     GALTENES SVĒTAVOTS 

Galtenes Svētavots - kulta vieta atrodas Balgales pagastā, ap 1 km dienvidrietumos no bijušās Galtenes muižas, meža malā, pie Doru mājām. Tas iztek no 3 m dziļa padziļinājuma, veidojot dažus kvadrātmetrus lielu izteku, kura tālāk kā neliels strautiņš ietek Oksles upē. Precīzi noteikt, cik ilgu laiku avotu jau izmanto, bez plašākiem pētījumiem tā apkārtnē pagaidām nav iespējams. Atzīmējams vienīgi tas, ka vecākā, arheologiem zināmā, Svētavota tiešā tuvumā atrastā monēta kalta 1854.gadā, taču pieļaujams, ka avots dažādām kulta izdarībām izmantots jau daudz senāk. 

Par svētavotu saglabājušies vairāki nostāsti, no kuriem vienu atstāstījusi kādreizējā Kaļķleju māju iedzīvotāja Berta Bodniece: „Par šo avotu stāsta, ka ūdens viņā esot ļoti veselīgs, tas nekad nepaliekot vecs, lai arī visu gadu to turot pudelē. Ja esot acis neveselas, vai arī kāda cita kaite, ja vairākas reizes apmazgājot ar ūdeni, tad paliekot vesels. Bet tikai katru reizi, kad smeļot no avota ūdeni, vajagot atstāt kaut kādu piemiņas zīmi, tādēļ arī senos laikos tā egle, kura aug pie avota, bijusi nokārta ar dažādām mantām. Arī tagad daži Zaļajā Ceturtdienā iet uz avotu smelt ūdeni, kuru tad uzglabā visu gadu. Daži zin stāstīt dažādus nostāstus par avotu. Reiz kādam palicis klibs zirgs. Viņš katru vakaru atvedis zirgu un apmazgājis slimo kāju, un pēc kāda laika zirgs palicis vesels. Senos laikos pat mācītājs bijis pie avota un noturējis Dievvārdus. Ūdens pastāvīgi avotā vārās un vienmērīgi raida iedzeltenas smiltis uz augšu, ūdens ir ļoti dzestrs un tīrs. Bet avots vienmēr neburbuļo (tā stāsta), tikai tad, ja varot pieiet, kad avots cilvēka neredzot, bet tiklīdz cilvēku ieraugot, tad sākot burbuļot." Pēc nostāstiem, netālu no avota atradies arī Baznīcas kalniņš.

Foto www.dabasretumi.lv
 ibatu senkapi.jpg - 444x349 - 44.62 kb     ILBATU SENKAPI (ZELTA KAŅIŅŠ) 

Ilbatu senkapi (Zelta kalniņš) atrodas Strazdes pagastā, ap 3 km austrumos no Strazdes luterāņu baznīcas, 300 m ziemeļaustrumos Ibatu mājām. Tas ir kokiem apaudzis, savrups, nedaudz iegarens, 50´40 m liels un 8 m augsts uzkalns, kurš labi redzams uz apkārtējo tīrumu fona. 

Kalniņā pēc Pirmā pasaules kara rokot atrasts cilvēka galvaskauss un ornamentēti važturi ar važiņām. Arheoloģiskie izrakumi senkapos nav veikti, tādēļ precīzs to datējums nav zināms.







kalnadarzs viegli celot..jpg - 320x240 - 24.74 kb      KALNADĀRZS

Kalnadārzs - pilskalns atrodas Dundagas centrā, iepretim Dundagas pilskalnam, Dzirnezera pretējā krastā. 

Par šīs vietas nozīmi agrāk izteikti dažādi minējumi, piemēram, it kā šeit atradies kāds 17.gs nocietinājums, sena klostera vieta, sākotnēji mūra pils vieta vai arī pilskalns. 1981.gadā šī 0,5 ha lielā nocietinājuma (pussalas) austrumu malā arheologa Ē.Mugurēviča vadībā izdarīja pārbaudes izrakumus, kuros atklāja no akmeņiem un zemēm uzbērtu valni. |

Spriežot pēc izrakumos atrastajām rotaslietām (kaklariņķa un rotadatas fragmenta) un trauku lauskām, secināms, ka Kalnadārzs kā vietējo iedzīvotāju nocietinājums izmantots vēlajā dzelzs laikmetā, acīmredzot līdz Rīgas Domkapitulam piederošās Dundagas mūra pils celtniecības pabeigšanai 13./14.gs. mijā.

Foto www.vieglicelot.lv



karavkalns.jpg - 273x168 - 9.65 kb      KĀRAVKALNS 

Kāravkalns - pilskalns atrodas Lībagu pagastā, 150 m no Talsu - Lībagu vecā lielceļa, tā ceturtajā kilometrā no Talsiem, netālu aiz Mundigu ezera.

Pirmās ziņas par Kāravkalnu 1934.gada vasarā ieguva arheologs E.Šturms, bet 1937.gadā jaunatklāto pilskalnu uzmērīja Talsu pilskalna arheoloģisko izrakumu dalībnieki A.Karnupa vadībā. Bez tam, tika pierakstīta teika par to, ka ganiem kalnā rādoties balts āzis ar zelta ragiem. 

Kāravkalns ir neliels paugurs (tā plakums 20´40 m liels), pēc sava izveidojuma - ar valni plakuma vienā galā - tas pieder pie vēlajā dzelzs laikmetā Kurzemei raksturīga pilskalnu veida. Par to, ka Kāravkalns senatnē bijis samērā intensīvi apdzīvots, liecina tā plakumā un lēzenajā nogāzē uz rietumiem no pilskalna vaļņa (iespējamā priekšpils vietā) konstatētais 0,5-0,7 m biezais, ogļainais kultūrslānis. 

Kāravkalna austrumu pusē atrodas apaļš, savrups uzkalns, kura forma atgādina kuršu pilskalnu tuvumā sastopamos kulta kalnus, taču nav izdevies noskaidrot, vai šim uzkalnam bijis savs, īpatnējs nosaukums, kas varētu liecināt par to, vai tas ir uzlūkojams par pilskalnam atbilstošu kulta vietu. Ir ziņas par to, ka dažādi kulta rituāli notikuši pie vecā ozola Mundigu ezera dienvidu galā.
krojvalku.jpg - 242x168 - 11.10 kb      KROJVALKU VIDUSLAIKU KAPSĒTA (ELKU KAPI) 

Krojvalku viduslaiku kapsēta (Elku kapi) atrodas Laidzes pagastā, ap 3 km dienvidos Laidzes centram, 100 m rietumos Krovalku (Krojvalku) mājām.

Elku kapi ir iegarens 20 x 40 m liels paugurs, ar stāvāku, ap 2 m augstu kritumu pret austrumiem un samērā lēzenu rietumu nogāzi. Paugura dienvidu daļā aug trīs lielāki ozoli un vietām vērojamas akmens žoga paliekas. Arheoloģiskie izrakumi šeit nav veikti, un ziņu par senlietu atradumiem nav, tādēļ noteikt precīzu kapsētas izmantošanas laiku pagaidām nav iespējams. 

Jāatzīmē, ka pie Krovalku mājām ierīkota botānikas taka augu valsts iepazīšanai.





      KŪLU VIDUSLAIKU KAPSĒTA 

Kūlu viduslaiku kapsēta atrodas Laidzes pagastā, ap 250 m dienvidrietumos Vītolu mājām. Tā aizņēmusi ap 40 x 100 m lielu teritoriju ar augstāku dienvidaustrumu daļu. Vietām vēl vērojamas labi saglabājušās kādreiz kapsētu ietvērušā akmens žoga paliekas. Pēc nostāstiem, 20.gs. sākumā šeit atrasti cilvēku kauli un bronzas sakta. 

Arheoloģiskie izrakumi šeit nav veikti, tadēļ noteikt precīzu kapsētas izmantošanas laiku nav iespējams.
laukstilbu.jpg - 287x168 - 11.49 kb      LAUKSTIBU VIDUSLAIKU KAPSĒTA (ELKU KAPI) 

Laukstibu viduslaiku kapsēta (Elku kapi) atrodas ap 1 km rietumos Pļavmuižai, dienvidaustrumos bijušajām Laukstibu mājām, Pļavupītes ielejas malā esošā zemes mēlē. Spriežot pēc ziņām par atradumiem šeit 20.gs. trīsdesmitajos gados un astoņdesmitajos gados atrastās bronzas rozetveida saktas, kapsēta šeit varētu būt ierīkota 14.-16.gs. un izmantota arī vēlāk, jo te esot glabāti arī tuvējo māju ģimenei piederīgie.









Lejaslacu senlietas.jpg - 240x320 - 19.30 kb      LEJASLĀČU SENKAPI 

Lejaslāču senkapi atrodas Lībagu pagastā, ap 600 m dienvidaustrumos no Kāravkalna - pilskalna, uzkalnā, kurā pašlaik atrodas Lejaslāču kapsēta. 

1984.gadā, šeit rokot kapu, tika atrastas vairākas bronzas senlietas, kas nonāca Talsu Novada muzejā. Atrastie priekšmeti (trīs spirālgredzeni, spirālaproce, kaklariņķis ar uzvērtām bronzas spirālēm, trīs bronzas stieples ar uzvērtām stikla krellēm, divas rotadatas ar važturiem) acīmredzot nāk no kādas sievietes apbedījuma. Rotaslietas ir raksturīgas Kurzemes lībiešiem un datējamas ar 11.gs. beigām.











Maras kambari.jpg - 240x320 - 25.81 kb      MĀRAS KAMBARU ALAS 

Māras kambaru alas - kulta vieta atrodas Ģibuļu pagasta dienvidrietumu stūrī un ir dabiski izveidojusies alu sistēma Abavas ielejas labā krasta smilšakmens atsegumā, ap 2 km dienvidrietumos bijušai Kalešu muižai. 

Izteikts pieņēmums, ka šīs alas saistāmas ar kādā 1462.gada dokumentā minēto svētalu Sabiles novadā. Jau kopš pagājušā gadsimta vidus varākkārt publicēti dažādi nostāsti par Māras kambariem. Viens no tiem saistīts ar "svētajām meitām", kuras šeit dzīvojušas un piektdienas vakaros parasti velējušas veļu, no kā kambari ļoti kūpējuši. 

Plašu aprakstu par Māras kambariem 1907.gadā publicējis ceļotājs Oskars Emīls Šmits, kurš dzirdējis nostāstus arī par to, ka alās kādreiz slēpušies laupītāji. Meklēdams laupītāju noslēptās bagātības, tur 1903.gadā licis rakt toreizējais Kalešu muižas īpašnieks, taču nekas neesot atrasts. 

O.E.Šmits loģiski izskaidro arī alas nosaukumu. Viņš uzskata, ka kādreiz katoļu garīdznieki pie senās kulta alas piestiprinājuši Svētās Marijas attēlu. Tā senais alas nosaukums izzudis, un tā vietā stājies Marijas vārda latviskojums - Māras kambari.





mazirbes kapseta.jpg - 283x168 - 13.23 kb      MAZIRBES VIDUSLAIKU KAPSĒTA 

Mazirbes viduslaiku kapsēta atrodas Kolkas pagastā, Mazirbes ciema centrā, ap 200 m no 1939.gadā celtā Lībiešu tautas nama un tautā pazīstama ar "veco" vai "mēra" kapu nosaukumu. Šeit 20.gs. divdesmitajos gados, ceļot "Grabju" māju stalli, esot uzrakti cilvēku kauli.

Kaut arī arheoloģiskie izrakumi šeit nav veikti, uzskatāms, ka kapsēta šeit ierīkota vismaz 14.gs., jo arī Mazirbes ciema vārds ("villa minor Irwa") pirmo reizi minēts 1387.gadā.








mezites pilskalns foto.lu.JPG - 461x308 - 56.73 kb      MEŽĪTES PILSKALNS 

Mežītes pilskalns ir vizuāli viens no skaistākajiem Kurzemes pilskalniem, kuru ieteicams aplūkot ikvienam, kurš interesējas par Latvijas senatni. Interesanti, ka šo pašu domu jau 1869.gadā izteicis baltvācu mācītājs - latviešu senvēstures un folkloras pētnieks - Augusts Bīlenšteins, kurš, aprakstot Mežītes pilskalnu, starp citu, atzīmējis: "Kas grib gūt priekšstatu par latviešu pagātni, tam šī vieta ir jāapmeklē." 

Pagājušā gadsimta vidū pilskalnu ieskāvuši plaši mežu masīvi, un A.Bīlenšteinam to izdevies atrast tikai ar toreizējā Damšļu māju saimnieka palīdzību. Pašlak šo senatnes liecinieku interesentiem uzmeklēt nav nekādu grūtību, jo pilskalns atrodas tikai 200 m no Lībagu - Laucienas šosejas, tās kreisajā pusē, pie Mucenieku mājām, ap 6 km no Rīgas - Ventspils šosejas. 

Pilskalns ticis ierīkots savrupā, ap 13 m augstā kalnā, kuram mākslīgi nostāvinātas nogāzes. Tā plakums ir trijstūra formas, 55 x 30-50 m liels, ar šaurāku dienvidu galu, kurā uzbērts ap trīs metrus augsts valnis. Tas aizsargājis uzeju pilskalnā, kura šeit tāpat kā vairākos citos Latvijas pilskalnos ieplānota tā, lai uzbrucējiem, tiecoties ieņemt pašu pili, ar vairogu neaizsargātais plecs būtu pavērsts pret tās aizstāvjiem. Uzejas pretējā pusē (dienvidaustrumos pilskalnam) atrodas mazāks uzkalns - t.s. mazais pilskalniņš. Spriežot pēc tā izvietojuma, šeit varētu būt atradušies kādi papildus nocietinājumi pilskalna uzejas aizsardzībai. 

Iespējams, ka nedaudz zemāks valnis ietvēris visu pilskalna plakumu, taču kādreiz tas ticis apstrādāts, tādēļ pašlaik gandrīz nekādas uzbēruma paliekas, izņemot jau minēto valni kalna dienvidu galā, nav saglabājušās. Plakuma ziemeļu galā divdesmitajos gados bijusi vērojama "acs" - kādreizējās akas vieta, kuras ūdens vēl toreiz bijis lietojams. Pašlaik šī vieta gandrīz pilnīgi aizbrukusi un aizaugusi. Par šo "aci" ir nostāsts, ka, ja to mēģināšot rakt, tad atradīšot naudu, bet naudu varot tikai tad dabūt, ja rokot pusnaktī. 

Par pašu pilskalnu arī pierakstītas vairākas teikas, no kurām populārākā ir par kādu vīru, kurš domājis uzart kalngalu. Arkls nezin kur aizķēries, un zirgs nevarējis to vairs pavilkt. Tad vīrs sācis lādēties: "Kas, Pērkons, te ir?" Tā izrādās bijusi katla stīpa, bet pats katls ar naudu, tamdēļ, ka vīrs lādējies, nogrimis. No katla stīpas vīrs izkalis trīs lemešus. 

Visapkārt pilskalnam, gandrīz trīs hektāru platībā atradusies apmetnes vieta, kurā dažviet kultūrslānis sasniedz ap 1 m dziļumu. Šo apmetnes vietu dažādos laikos apstrādājot, atrastas vairākas senlietas (vīta bronzas aproce, bronzas gredzens, dzelzs kāpslis, dzelzs stopa bultas gals) un trauku lauskas. Ap 300 m dienvidos Mežītes pilskalnam, šosejas pretējā pusē atrodas Mežītes Elkukalns - kulta vieta. Tas ir ap 25 m augsts, liels, ar biezu mežu apaudzis paugurs ar samērā stāvām nogāzēm, īpaši ziemļrietumu pusē, kura varētu būt nostāvināta mākslīgi. Saglabājušies nostāsti par to, ka pilskalnu un Elku kalnu saistot apakšzemes eja. 

Netālu no pilskalna zināmas arī divas senkapu vietas - t.s. Kapurkalnā atrastas vēlajā dzelzs laikmetā kuršiem raksturīgas senlietas, bet Kalnenieku māju zemē kādā grants paugurā konstatēti tā paša laika perioda Baltijas somiem raksturīgie skeletkapi. Izvirzīta hipotēze par to, ka Mežītes pilskalnā atradusies kādā 1234.gada dokumentā par 25 arklu zemes izlēņošanu Rīgas Svētā Pētera baznīcai minētā "castellatura Lodgiae".

Foto www.foto.lu.lv

milzukalns_dziedinatava.jpg - 450x338 - 67.91 kb      MILZUKALNS

Milzukalns - pilskalns atrodas Laucienes pagasta rietumu daļā, mežu masīvā, celiņa, kas no Talsu - Nurmuižas vecā lielceļa nogriežas uz Sapņu ezeru, labajā pusē, tikai nepilnu divu kilometru attālumā no Talsu pilskalna un senpilsētas.
Pilskalns ierīkots ap 40 m augstas, garas un šauras kalnu kaupres vidusdaļā, kura pašlaik noaugusi ar biezu skuju koku mežu. No pārējā kalnāja pilskalns norobežots ar grāvjiem un vaļņiem plakuma austrumu un rietuma galos, turpretim stāvās ziemeļu un dienvidu nogāzes ir dabiskas. Plakums ir 55-60 m garš, 25 m plats. Rietumu pusē aiz vaļņa un grāvja atradusies priekšpils vieta, jo arī šeit, tāpat kā pilskalna plakumā ir konstatēts 0,2-0,5 m biezs kultūrslānis. 

19.gs. sešdesmito gadu beigās labākais tā laika Kurzemes pilskalnu pazinējs A.Bīlenšteins apmeklējis arī Milzu kalnu, taču uzskatījis, ka minētā senvieta nav uzlūkojama par pilskalnu, bet gan kalns izmantots kā nocietinājums zviedru laikā. To par īstu pilskalnu nav uzskatījusi arī E.Brastiņa vadītā Kurzemes pilskalnu reģistrēšanas ekspedīcija 1922.gadā. Uz to, ka Milzu kalns tomēr pieskaitāms patstāvīgi apdzīvotiem pilskalniem, 1939.gadā norādījis arheologs Ā.Karnups, kurš nodarbojies arī ar Talsu apkārtnes seno ceļu pētniecību un, starp citu, izteicis minējumu, ka senatnē satiksmes ceļi Milzu kalnu savienojuši ne tikai ar Talsu pilskalnu, bet arī ar Kāravkalnu un Mežītes pilskalnu. 

Sakarā ar to, ka Milzu kalns pēc sava izveidojuma nav raksturīgs vēlā dzelzs laikmeta kuršu pilskalniem, arheologs E.Šturms 1937.gadā izteicis minējumu, ka šo nocietinājumu ierīkojuši lībieši pēc tam, kad no Talsu pilskalna tos padzinuši kurši. Apstiprinājumu vai noliegumu šai hipotēzei var dot tikai arheoloģiskie izrakumi, taču tie Milzu kalnā nav izdarīti.

Foto www.dziedava.lv

muneju.jpg - 256x168 - 8.32 kb      MUNEJU SENKAPI (SUDRABKANIŅŠ) 

Muneju senkapi (Sudrabkalniņš) atrodas Ģibuļu pagastā, Rīgas - Ventspils šosejas kreisajā pusē, 50 m no ceļa, ap 250 m ziemeļaustrumos Muneju mājām. Šeit atrodas ap 2-3 m augsts, sfērisks uzkalniņš (16 m diametrā), kura centrā vērojama veca rakumu bedre. Ir ziņas, ka 20.gs. sākumā šeit rokot atrasts cilvēka skelets ar zobenu. Pēc nostāstiem, kalniņā esot apbedīts kuršu karavadonis. Sakarā ar to, ka arheoloģiskie izrakumi senkapos nav veikti, precīzu tā datējumu noteikt pagaidām nav iespējams, taču pieļaujams, ka tie attiecināmi uz vēlo dzelzs laikmetu.








 paces.jpg - 272x168 - 12.78 kb     PĀCES PILSKALNS 

Pāces pilskalns atrodas Dundagas pagastā, Pāces Dzirnezera salā, ap 100 m ziemeļos no Dundagas - Ventspils lielceļa. Sakarā ar to, ka Dzirnezers radies tikai pēc Pāces dzirnavu izbūves 19.gs beigās, pilskalns kādreiz atradies Pāces upītes malā, dabīgā, ap 5 m augstā krasta kraujā. 

Kalna plakums ir neregulāras formas, ap 50´40 m liels. Pašlaik virs apkārtējā ūdens līmeņa tas paceļas ap 2 m augstu. Pāces ciems ("Padzen") līdz ar citām Dundagas apkārtnes apdzīvotājām vietām rakstos minēts jau 1290.gadā, kad tas nonācis Rīgas domkapitula īpašumā. Pilskalna iemītnieku apbedījumu vieta atradusies ap 0,7 km rietumos no tā, pie bij. Deguņu mājām, kur, apstrādājot laukus, 20.gs. divdesmitajos gados bieži atrastas senlietas. 

Ap 200 m ziemeļaustrumos no pilskalna, Pāces dzirnezera ziemeļu krastā, vietā, kur tajā ietek Dīķkalna upīte, atrodas Pāces Elku kalns - kulta vieta. Šeit vērojams 7-8 m augsts uzkalns ar augstāku, noapaļota četrstūra formas, 90 x 80 m lielu vidusdaļu. Uzkalns apaudzis lieliem lapu kokiem, tā dienvidu nogāzē aug liels ozols.



      PUIŠKALNS 

Puiškalns - pilskalns atrodas Dundagas pagastā, ap 3 km austrumos bij. Kaļķu muižai, 500 m ziemeļos Īvnieku mājām. Jau 1809.gadā ceļojuma piezīmēs pa Kurzemi to aprakstījis barons Ulrihs fon Šlipenbahs. Šajā laikā kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši. 

Pirmajā plašajā darbā par Latvijas arheoloģiju - grāmatā "Necrolivonica"- tās autors profesors Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir "Puiškalna akmens tēls". Tajā laikā akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.gadā šo akmens tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts. 

Puiškalna nosaukuma izcelšanos skaidro divējādi. Pirmais skaidrojums saistīts ar jau minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par "puisi". Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums "Puiškalns". 

Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30´80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni. Plakuma dienvidrietuma malā, pilskalna aizsardzības nolūkos uzbērts ap 4 m augsts zemes valnis. Kad tas uzmests, priekšpusē izveidojies ap 5 m plats grāvis. Tālāk uz dienvidrietumiem atrodas līdzena pļava, kas bijusi izdevīga vieta apmetnes vai senpilsētas ierīkošanai, taču kultūrslānis pagaidām šeit nav konstatēts. Iespējams, ka tas iznīcināts ilgstošās lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā. 

Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem. Iespējams, pēc tam, kad pilskalnā apdzīvotība beigusies, tas izmantots par kulta vietu, ko apliecina dažādie nostāsti un 19.gs. autoru ziņas.
Purciema apmetne.jpg - 320x240 - 26.49 kb      PŪRCIEMA APMETNE 

Pūrciema apmetni Rojas pagastā 1934.gada rudenī, veicot ģeoloģiskus pētījumus, atklāja ģeologs S.Burhards. Ap 500 m attālumā no jūras, kāpu smiltīs, viņš atrada vairākas trauku lauskas, smilšakmens galodu, kramu un kaulu fragmentus, un dzintara krelli, kuras nodeva toreizējam Valsts vēsturiskajam muzejam. 

1934.gada oktobrī atraduma apstākļus pārbaudīja arheologs E.Šturms, kurš Pilsupes kanāla izskaloto krastu nobrukumos vairākās vietās konstatē apmetnēm raksturīgo kultūrslāni. 1936.gadā šī paša arheologa vadībā te sāka plašākus izrakumus, kuri turpinājās 1938.gadā. Kopumā atsedza septiņas hronoloģiski atšķirīgas mītņu vietas, ieguva lielāku skaitu t.s. Sārnates tipa un ķemmes - bedrīšu keramikas lausku, kā arī atsevišķas auklas keramikas lauskas, uz kurām pamatojoties, apmetne attiecināma uz 3.g.t.p.m.ē. pirmo pusi vai vidu, un tā bijusi apdzīvota līdz 2.g.t.p.m.ē. sākumam. Īpaši atzīmējamas apmetnes C mītnē atrastās trīs mālā veidotās stilizētās cilvēku figūriņas, kuras acīmredzot kalpojušas kāda reliģiska kulta vajadzībām. 

Kopš 1993.gada arheoloģes I.Lozes vadībā plašā teritorijā uz austrumiem no Purciema apmetnes F mītnes, Rīgas - Kolkas šosejas abās pusēs atklātas vairākas ķemmes - bedrīšu keramikas kultūrai raksturīgas apmetnes, kuras zinātniskajā literatūrā pazīstamas ar nosaukumu „Ģipkas apmetnes".
 sabiles krievu senkapi.jpg - 276x168 - 21.86 kb     SABILES KRIEVU KAPI 

Sabiles Krievu kapi - senkapi atrodas Sabiles pilsētas austrumu nomalē, Abavas kreisajā krastā. Tos veido ap 100 no smiltīm uzbērtu uzkalniņu, kuri pašlaik apauguši priedēm. Uzkalniņi ir līdz diviem metriem augsti, 4-12 m diametrā. To pētniecība sākusies jau 1868.gadā, kad A.Bīlenšteina vadībā šeit izrakts viens uzkalniņš, kas devis salīdzinoši bagātus senlietu atradumus - divas bronzas pakavsaktas, dzelzs šķēpa uzgali, dzelzs pieša atliekas, apģērba fragmentus un 16 bronzas spirālītes. 1895.gadā plašākus pētījumus "Krievu kapos" izdara krievu arheologs S.Bogojavļenskis, kura vadībā šeit izpētīti 17 uzkalniņi. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados šeit kopumā izpētīti vēl 10 uzkalniņi. 

Kā liecina izrakumu rezultāti, katrā uzkalniņā apbedīts viens mirušais. Konstatēti kā skelet-, tā ugunskapi. Daļā uzkalniņu, kuros mirušie apbedīti nededzināti, novērotas bluķa zārku paliekas; vienā gadījumā zārkā konstatēts galvgalī izveidots atsevišķs nodalījums māla trauka novietošanai. Uzkalniņos virs skeletkapa bērts plāns smilšu slānis, tad rituāla pelnu kārta un visbeidzot uzmests uzkalniņa augšdaļas uzbērums. 

Diemžēl kā skeletkapos, tā ugunskapos atrasts salīdzinoši maz senlietu. Tomēr hronoloģiskā ziņā šeit sastopamie uzkalniņi diezgan droši attiecināmi uz 10.gs. un 11.gs. sākumu. Jautājumā par uzkalniņos apbedīto etnisko piederību pēdējā laikā ir nostabilizējies uzskats, ka tie saistāmi ar Baltijas somiem - Ziemeļkurzemes lībiešu priekštečiem, kaut gan bijuši izvirzīti arī vairāki citi pieņēmumi.

 

 


Rigzemju_dizozols.jpg - 800x600 - 142.52 kbRĪGZEMJU DIŽOZOLS

 

Atrodas "Rīgzemēs", Vīdāles - Nevejas ceļa 5 km.Tas ir ne tikai otrs resnākais Latvijā, bet arī Baltijā. Tā apkārtmērs krūšu augstumā ir 9,2 m, bet 2 m augstumā tikai 7,2 m. Šim kokam ir milzīgs sakņu kakls, kas paceļas gandrīz 2 m augstumā, tā stumbrs balstās pret zemi un ir apaudzis ar lieliem māzeriem. Rīgzemju ozols ir stipri cietis: senatnē zibens nospēris tā galotni, tāpēc tā vainaga augstums ir tikai 16,5 m (vainaga projekcija 19x24 m).

 





Sabiles_pilskalns wiki.jpg - 512x384 - 88.99 kb     SABILES PILSKALNS 


Sabiles pilskalns izveidots Abavas senlejas labajā krastā, ļoti izdevīgā vietā, augstienes stūrī, kurš no trim pusēm dabiski aizsargāts, bet no dabas neaizsargātākajā pusē tā aizsardzībai izrakts grāvis un uzmests valnis. 

Pirmo plašāko zinātnisko pilskalna aprakstu sniedzis A.Bīlenšteins 1869.gadā. Tajā laikā pilskalns un tā terases vēl tikušas apstrādātas. 1922.gadā pilskalnu uzmērīja E.Brastiņa vadītā Kurzemes pilskalnu reģistrēšanas ekspedīcija. Toreiz pilskalna nocietinājumi nedaudz pārveidoti, ierīkojot celiņus un uzejas, kurus veidojot esot atrastas arī senlietas (dzelzs šķēpu uzgaļi, krama cirvis u.c.), kuras diemžēl muzejos nav nonākušas. 

1975.g. un 1977.g. arheologa Ē.Mugurēviča vadībā pāri pilskalna plakumam un ziemeļu nogāzei tika izrakta divus metrus plata pārbaudes tranšeja, kura liecināja, ka pilskalna ierīkošanas laikā kalna mala bijusi lēzenāka un plakums mazāks. Sākotnēji pilskalns visapkārt varētu būt nocietināts ar 2 m platā terasē izvietotu koka sētu, aiz kuras atradies grāvis. Šāda apļveida nocietinājumu sistēma vēl līdz pat vācu krustnešu iebrukumam vairāk raksturīga Baltijas somu cilšu apdzīvotajiem Ziemeļkurzemes pilskalniem. Pēc šo nocietinājumu bojāejas 10.-11.gs. uzbērta zeme, kas nostiprināta ar akmeņu klāstu. Līdz ar to palielinājies plakums un reizē pastāvināta nogāze, bet terase pārcelta uz kalna pakāji. 

Spriežot pēc pilskalnā iegūtajiem atradumiem (ripas un atsevišķas bezripas trauku lauskas, cilindriska piekaramā atslēga, dzelzs izkapts, bronzas važiņu sadalītājs u.c.), tas bijis apdzīvots no 10.gs līdz 13.gs. beigām. Pilskalns nešaubīgi ir saistāms ar 1253.gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentā minēto vietvārdu "Zabele". 

Uz ziemeļaustrumiem no Sabiles pilskalna atradusies ap 1 ha liela senpilsēta, uz kuru attiecināms ar 1422.gadu datēts dokuments, kurā atzīmēta pie kalna esošs Sabiles „pilsāts" ("pylsaten"). Tā nevarētu būt pilsētiņa pie vācu ordeņa pils, jo tad lejasvācu valodā sacerētajā dokumentā būtu lietoti vārdi "Stadt" vai "Hackelwerk". Pavisam senpilsētas teritorijā no 1975.-1979.gadam arheologa Ē.Mugurēviča vadībā tika izpētīta vairāk nekā 4000 kvm liela platība, kas ir gandrīz puse no senās dzīvesvietas. Senpilsētas apdzīvotībā izšķirami divi lielāki periodi - 11.-13.gs., kas sakrīt ar Sabiles pilskalna patsāvēšanas laiku, un 14.-17.gs., kad novads jau ir atkarīgs no vācu feodāļiem, kuri centru pārceļ uz jaunu vietu pašā Abavas krastā.

Lielu interesi izraisa 60 m garumā senpilsētas ziemeļaustrumu pusē atsegtā aizsardzības līnija, kas acīmredzot pastāvējusi līdz 13.gs. To veidojuši divi 1,5-3,5 m plati aizsarggrāvji, kuri atradušies 2-4 m attālumā viens no otra. Iekšējais grāvis, spriežot pēc daudzajām sīkajām bedrītēm, nogāzēs papildus nostiprināts ar mietu žogu. 

Bez tam senpilsētā atsegti vairāki desmiti celtņu, krāšņu un pavardu vietu, deviņas saimniecības bedres. Iegūtas vairāk nekā 1200 senlietas, kuras liecina par seno sabilnieku nodarbošanos - dažādām amatniecības nozarēm, tirdzniecību, lauksaimniecību - gan sadzīvi, gan arī cīņām ar dažādiem iebrucējiem. Etniskā ziņā Sabiles senpilsētu tās apdzīvotības pirmajā periodā apdzīvojuši Baltijas somi - lībieši, taču vērojamas arī atsevišķas pārkuršotiem lībiešiem raksturīgas senlietas, bet apdzīvotības otrajā periodā jau dominē senajiem kuršiem raksturīgi atradumi.

Jau 1868.gadā laikrakstā "Latviešu Avīzes" publicēta teika par Sabiles pilskalnu. Šeit esot dzīvojusi princese, kas solījusies precēt tikai to, kas uzjās šajā kalnā. Kāds apņēmies to izdarīt, taču lūdzis, lai zirgam vispirs atļaujot apskatīt pils zāles. Kad zirgs tur ievests, tas izspļāvis sēru un uguni, un pils kopā ar princesi sadegusi. No palikušās naudas esot uzcelta pirmā Sabiles baznīca.

Foto www.latvijaslegendas.lv


saraju.jpg - 274x168 - 12.87 kb      SĀRĀJU SENKAPI

Sārāju senkapi atrodas Lībagu pagastā, Rīgas - Ventspils šosejas kreisajā pusē, ap 200 m uz ziemeļrietumiem no Sārāju mājām. Senkapi ierīkoti ap 40 x 60 m lielā, lēzena paugura stūrī nelielās Lībagupītes krastā. 

Senkapi šeit tika konstatēti 20.gs. astoņdesmito gadu vidū, kad meliorācijas darbu laikā tīruma stūris tika līdzināts, bet pēc tam, sākot teritorijas lauksaimniecisko apstrādi, atrastas vairākas vēlā dzelzs laikmeta kuršu senlietas. 

1989. - 1990.g. arheologa J. Asara vadībā šeit veica aizsardzības izrakumus, kuros neatsedza 46 apbedījumus un atrada vairāk nekā 1300 senlietu. Visi apbedījumi ir ugunskapi. Vairāk nekā puse apbedīto bija vīrieši ar bagātīgu līdzi doto priekšmetu, īpaši ieroču, klāstu - konstatēti gan uzmavas un iedzītņa šķēpi (līdz četriem eksemplāriem vienā apbedījumā), gan āvas cirvji, gan divasmens zobeni, kā arī liels skaits zirglietu, darbarīku (īpaši daudz izkaptis) un iedzīves priekšmetu, kā arī bronzas rotaslietas (gredzeni, pakavsaktas, aproces un kaklariņķu fragmenti) un ar tirdzniecību saistīti priekšmeti (bronzas atsvariņi, saliekamo svariņu mehānismu fragmenti un bronzas svaru kausiņi). Sieviešu un bērnu apbedījumos dominē rotaslietas (lentveida aproces, pakavsaktas, gredzeni). Ļoti rets atradums ir 36. vīrieša kapā atrastā ar bronzas sloksnītēm apkaltā dzelzs skārda bruņucepure. 

Spriežot pēc atradumiem, Sārāju senkapi izmantoti no 11.gs. beigām - 13.gs. vidum un uzskatāmi par tipisku kuršu vēlā dzelzs laikmeta apbedījumu vietu. Lielais ieroču daudzums atsevišķos apbedījumos varētu liecināt, ka šeit apglabāti arī kādi no tiem kuršu karavīriem, kuri krita pirmajās cīņās ar krustnešiem 13.gs. pirmajā pusē. 

Interesanti atzīmēt, ka 1930.gada rudenī ap 30 soļu no Sārāju mājām tika atrada 57 arābu sudraba monētas - dirhemus, no kuriem jaunākais kalts 863./864.g. Tādējādi šis monētu depozīts aprakts ne ātrāk kā 9.gs otrajā pusē, tātad tas, ir vismaz 150 gadus vecāks par Sārāju senkapos līdz šim atrastajām senlietām.
 strazdes.jpg - 274x168 - 11.48 kb     STRAZDES PILSKALNS 

Strazdes pilskalns atrodas Strazdes pagastā, ap 1,7 km no Rīgas - Ventspils šosejas, labajā pusē lielceļam, kas pie Strazdes luterāņu baznīcas nogriežas uz Kāķīšiem. Strazdes pilskalns zinātniskajā literatūrā minēts jau 1869.gadā, kad tā aprakstu sniedzis pirmais Kurzemes pilskalnu pētnieks A.Bīlenšteins. 

Pilskalns ierīkots savrupā, ap 20 m augstā kalnā. Tā plakums iegarens, 50´35 m liels, ar paaugstinātu ziemeļaustrumu daļu, kas vēl nocietināta ar 2 m augstu valni un grāvi. Kaut gan līdz Pirmajam pasaules karam kalna plakums ticis apstrādāts, tajā vēl vērojams izteikts, sīkas oglītes saturošs kultūrslānis. 1987.gadā pilskalna plakums un ziemeļrietumu nogāze postīta meža izstrādes darbu rezultātā; pašlaik tas stipri aizaudzis ar nozāģēto koku atvasēm un nav pārskatāms. Lai gan arheoloģiskie izrakumi pilskalnā nav veikti, domājams, ka tas ticis apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. 

60 m dienvidos Strazdes pilskalnam atrodas Strazdes Baznīckalns - kulta vieta. Tas ir iegarens, ap 20 x 40 m liels un ap 4 m augsts uzkalns, kura abi gali norakti grantī. 1937.gadā arheologa E.Šturma vadībā šeit, izpētot uzkalna augstāko daļu, atklāja desmit 11.-14.gs. ziedojumu bedres. Tās bija 0,9 - 1,75 m dziļas, izliktas ar kokiem. Bedrēs konstatētas vairāku ugunskuru pēdas un atrasti daļēji deguši zirga, govs, cūkas, aitas, suņa un arī cilvēku kauli, kā arī daži sīki bronzas rotaslietu fragmenti un trauku lauskas. Izteikts uzskats, ka šeit bijusi ciema vai novada svētnīca, kur katrai ģimenei bijusi sava upurbedre. 

Kaut gan Strazde ietilpst tajā teritorijā, kur vēlā dzelzs laikmeta kultūrā saglabājušās daudzas Baltijas somiem raksturīgas iezīmes, tomēr izrakumi Baznīckalnā rāda, ka vismaz ar 12.-13.gs. šai novadā pārsvarā dzīvojuši kurši.
Talsu pilskalns.jpg - 320x286 - 26.22 kb      TALSU PILSKALNS 

Talsu pilskalna ierīkošanai izmantots šaurs, savrups paugurs Talsu ezera austrumu krastā. Ar savu spēcīgo nocietinājumu sistēmu - 7,5 m augsto valni dienvidu pusē, 1 m augstajiem vaļņiem ziemeļu un austrumu pusēs, kā arī terasēm Talsu pilskalns uzlūkojams par vienu no spēcīgākajiem un lielākajiem (plakums ap 0,4 ha liels) Kurzemes pilskalniem. 

Rakstītajos avotos Talsi ("Talse") kā vietas apzīmējums pirmo reizi minēti 1230.gadā, kad pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns slēdza līgumu ar 12 vārdā nosauktiem Austrumkursas ciemiem ap Ventu un Abavu, un neapšaubāmi šīs apdzīvotās vietas centrs atradies Talsu pilskalnā. Līdzās pilskalnam atrodas priekšpils vieta un dienvidos un austrumos no tā vairāk kā 4 ha liela senpilsētas vieta, kura diemžēl stipri postīta, būvējot tagadējo Talsu slimnīcu. Šeit atzīmēsim, ka vēl kādā 1421.gada dokumentā, acīmredzot minēta senpilsēta pie Talsu pilskalna ("pilsathen to Talsen").

Talsu pilskalns ir līdz šim plašāk pētītais kuršu nocietinājums. Laikā no 1936.gada līdz 1938.gadam arheoloģiskajos izrakumos A.Karnupa vadībā šeit tika izpētīta gandrīz desmitā daļa no visa pilskalna platības. Kopumā ieguva vairāk nekā 4000 senlietu (neskaitot māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus u.c. masveida atradumus). Izrakumi liecināja, ka pilskalns apdzīvots no 10.gs. līdz 14.gs. un tajā izsekojami deviņi apbūves periodi. Jau 10.gs. pilskalns nocietināts ar blīviem akmeņu klāstiem, virs kuriem pacēlusies divkārša guļkoku aizsargsiena 2-4 m platā joslā. Gar to bijušas izvietotas dzīvojamās mājas. Lielas pārbūves pilskalnā notikušas, sākot ar 11.gs., kad paaugstināti aizsargvaļņi, ar torņveida izbūvēm nodrošināta ieejas vieta un nostiprināta guļkoku nocietinājumu līnija. Ēkas šajā laikā izvietotas daudz blīvāk, konstatētas arī divtelpu celtnes. Šajā laikā ēku stūros atrod arī kuršiem raksturīgos dzīvnieku (īpaši zirgu) galvaskausu ziedojumus. Aizsargceltnes, kā arī dzīvojamo ēku sienas (acīmredzot, lai mazinātu aizdedzināšanas iespējas) bijušas apmestas ar māliem. 

Talsu pilskalna senlietu materiāls devis daudz liecību par augsto tā iemītnieku amatniecības līmeni, zemkopību, lopkopību, mazāk liecību par tirdzniecību. Spriežot pēc tā, ka līdz 11.gs. senlietu materiālā dominē Baltijas somiem raksturīgās formas, domājams, ka līdz tam laikam pilskalnu apdzīvojuši Kurzemes lībiešu senči. Par to liecina arī kāds 1898.gadā pilskalna pakājē atrasts bagātas lībiešu sievietes apbedījums ar šādām senlietām: uz krūtīm divas rotadatas ar važturos iekārtu trīskārtīgu važiņu rotu ar piekariņiem, uz rokām divas 13 viju spirālaproces un divi spirālgredzeni. Tuvumā atrastas piecas stikla kreļļu virknes, vairākas bronzas spirālītes un ar bronzas skārdu apkalta dunča maksts. 

1992.-1993.gadā arheologa J. Asara vadībā notika pārbaudes izrakumi arī senpilsētas teritorijā, kur vietām konstatēts līdz 1,7 m biezs kultūrslānis. Tika atsegtas divu dažādu apdzīvotības posmu guļbūves celtņu fragmentu paliekas, no kurām vienā, iespējams, atradusies rotkaļa darbnīca. Izrakumos atrastās senlietas pārsvarā saistītas ar sadzīvi un amatniecību (naži, īleni, slīmesti, kaula adatas, dažādi bronzas atgriezumi), mazāk - rotaslietu un ieroču. Spriežot pēc atradumiem, senpilsēta pilskalna pakājē sākusi veidoties ne agrāk kā 11./12.gs. mijā - laikā, kad šajā novadā jau sāk dominēt kurši, un bijusi apdzīvota vismaz līdz 15.gs.
tojatu.jpg - 271x168 - 16.52 kb      TROJĀTU APMETNE UN SENKAPI 

Tojātu apmetne un senkapi atrodas Sabiles novadā, Kandavas - Sabiles šosejas kreisajā pusē, 2 km pirms Sabiles, starp Ceriņu un Drubazu mājām. Akmens laikmeta apmetni 1923.gadā, izdarot izrakumus uzkalniņu kapulaukā, atklāja Kēnigsbergas uiversitātes profesors M.Eberts. Spriežot pēc izrakumos iegūtajām senlietām un vēlāko gadu savrupatradumiem, apmetne ierīkota 2.g.t.p.m.ē. pirmajā pusē un tikusi apdzīvota līdz 2.g.t..p.m.ē. vidum. 

Uzkalniņu senkapi agrākās apmetnes vietā ierīkoti ap 10.gs. Senkapus veidojuši 17 uzkalniņi, no kuriem lielākā grupa sastāvējusi no 12 uzkalniņiem. Dabā izdalās četri uzkalniņi, kuri apauguši ar priedēm. Šos uzkalniņus uzskata par Baltijas somu, vēlāko Kurzemes lībiešu priekšteču, apbedījumu vietām un datē ar 10.gs un 11.gs. sākumu. Dažos uzkalniņos konstatēti 13.-14.gs. kuronizētu lībiešu pēcabedījumi.






 tomelu pils.jpg - 250x168 - 14.27 kb     TROMEĻA PILS 

Trommeļa pils - viduslaiku nocietinājuma vieta atrodas Rojas pagastā, ap 400 m ziemeļaustrumos no Melnsila ciema veikalam, 100 m no Krauju mājām. Šeit 1977.gadā arheologa Ē.Mugurēviča vadībā izdarīti pārbaudes izrakumi, kuros atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Tas bijis ierīkots ap 20 m augstas kāpas ziemeļrietumu galā. Vieta saitīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpa sarakāta daudzām mantraču rakumu bedrēm. 

Nepilna kilometra attālumā no Trommeļa pils, 120 m no jūras atrodas 5-7 m augsts, ieapaļš, Otrā pasaules kara ierakumiem sarakāts, uzkalns (ap 40 m diametrā) - Baķu Baznīcas kalns. Nostāsti vēsta, ka šeit atradusies koka baznīca un kalns uzlūkojams par senu kulta vietu.





 elku liepa.JPG - 327x245 - 51.54 kb     VALDEMĀRPILS ELKU LIEPA 

Valdemārpils Elku liepa - kulta vieta atrodas Valdemārpils pilsētas ziemeļu galā, 20 m no kādreizējās Sasmakas muižas ēkas,to uzlūko par senu kulta vietu. Aprēķināts, ka liepa ir 350-400 gadu veca, tās stumbra apkārtmērs ir 8,8 m, bet vainaga platums - 19´26 m. Tā ir resnākā liepa Baltijas valstīs.









     valgales.jpg - 357x261 - 39.20 kb VALGALES PILSKALNS 

Valgales pilskalns atrodas Sabiles novadā, ap 1 km ziemeļrietumos no Valgales centra, pie Bandenieku mājām. Tas ierīkots nelielā Valgales upītes zemes ragā, kas no trim pusēm dabīgi norobežots, bet ceturtā (austrumu) puse aizsargāta ar nelielu grāvi un 4 m augstu valni. Pilskalna plakums (35´30 m) stipri slīps uz rietumu pusi. Tā dienvidu un dienvidrietumu daļās vērojami upītes izskaloti nogruvumi, kas aizauguši ar krūmiem. 

Valgales pilskalnu 1866.gadā apzinājis un 1869.gadā tā aprakstu sniedzis pirmais Kurzemes pilskalnu pētnieks A.Bīlenšteins. Jau toreiz pilskalna dienvidrietumu daļu izskalojusi Valgales upīte, un šeit veidojies nobrukums. Pilskalna austrumu un dienvidaustrumu pusē ap 150 m rādiusā, iespējams, atradusies tam atbilstoša apmetnes vieta, par kuru netieši liecina šeit iegūtie senlietu savrupatradumi (šķiļamakmens, bronzas krustadatas u.c.). Neskatoties uz samērā mazo platību, Valgales pilskalns uzlūkojams par senu apkārtējā novada centru. Ar to saistāms 1230.gadā kuršu zemju dalīšanas līgumā minētais ciems "Vasa Galle" vai "Valegalle". 

Par pilskalnu stāsta teika, ka šeit kādreiz atradusies Vecā Sabile, bet krāsmatas (uzkalniņu kapi) ir pilsētiņas nopostīto māju pamati. Kāda cita teika vēsta par to, ka pilskalnā bijis caurums, kurā, striķos iesiets, ielaists kāds vīrs, bet ārā esot izvilkta apdegusi pagale. Pēc tam ielaistā pīle izpeldējusi Valgales upītē. Tad apkārtnes iedzīvotāji sākuši cauruma vietā rakt līdz uzrakuši dzelzs durvis, bet tad vilks ieklupis zirgos. Rakšanu pārtraukuši, bet pa to laiku durvis aizgruvušas. 

50 metrus ziemeļos no pilskalna, paugurā celiņa pretējā pusē atrodas uzkalns, ko vietējie saukuši par Mazvalgales muižas "veco kapu" kalnu. Šeit 20.gs. divdesmitajos gados, kapus rokot, atrasts dzelzs platasmens cirvis un vīts bronzas kaklariņķis. Šie atradumi liecina, ka šeit atradies vēlā dzelzs laikmeta kuršu kapulauks. 

Dienvidaustrumos no pilskalna, Valgales upītes pretējā krastā atrodas pļava, kurā izvietoti vairāk kā 60 akmens krāvumu. Agrāk tos uzskatīja par senkapiem, kaut arī izrakumos tajos neapstrīdamas apbedījumu pazīmes nav konstatētas. 1999.gadā arheologa R. Rituma veiktie pētījumi apstiprināja hipotēzi par to, ka akmens krāvumu izcelsme saistīta ar lauksaimnieciskajām aktivitātēm. No pētītā akmens krāvuma apakšas iegūto ogļu paraugu analīzes liecina, ka akmens krāvums pakāpeniski veidots 3.-7.gs., bet zemes apstrādes aizsākumi šeit attiecas uz 2.g.t.p.m.ē. Minētās senvietas austrumu malā atrodas pagaidām arheoloģiski nepētītais Valgales Baznīcas kalns - kulta vieta. Tas ir 10-15 m augsts, ovāls paugurs, ar 20 x 30 m lielu plakumu, kura dienvidaustrumu daļā izveidojies ap 20 m plats nobrukums. Teika vēsta, ka kalnā bijusi baznīca, kurai sabrūkot tās zvans noripojis no kalna lejā un pēc tam pārvests uz Sabili.

Foto www.dziedava.lv

vanagkalns_dziedinatava.jpg - 450x338 - 29.47 kb      VANAGKALNS (UPURKALNS) 

Vanagkalns (Upurkalns) - kulta vieta atrodas Lībagu pagastā, netālu no Kamparu mājām. Kalniņš ir 8 m augsts, 30´70 m diametrā. Tā ir iecienīta Jāņu svinēšanas vieta. No Vanagkalna paveras teicams skats uz apkārtni. 

Dienvidos šim kalniņam atrodas mazāks, īpatnējas formas uzkalniņš - t.s. Dāvida kalniņš, arī saistīts ar senām kulta tradīcijām. Netālu atradusies Sapņu birzs, kurā zīlnieki senatnē skaidrojuši sapņus.








 vegu senkapi.jpg - 285x168 - 14.35 kb     VEĢU SENKAPI 

Veģu senkapi atrodas Sabiles novadā, Abavas labajā krastā, iepretim Veģu kapsētai. Tos atklāja 1935.gadā, paplašinot un planējot Valgales - Veģu lielceļu, kad tika atsegtas deviņu ugunskapu vietas. 1936.gadā, izdarot arheoloģiskos izrakumus E.Šturma vadībā, atklāja vēl septiņus ugunskapus, kuros kopā ar lietām apglabāti ārpus kapa bedres sadedzināti mirušie. Apbedījumi attiecināmi uz 14.gs. 

Izteikts pieņēmums, ka Valgales novada lībieši kuršu ietekmē savus aizgājējus sadedzināja, tomēr ticamāk, ka Veģos pēc savu senču tradīcijām mirušos vēl 14.gs. apbedīja kurši, kaut arī senlietu formas ir universālas un tikai kuršiem raksturīgās iezīmes nav novērojamas.






Vilkmuizas ezers.jpg - 320x164 - 11.49 kb      VILKMUIŽAS EZERS 

Vilkumuižas ezers - senkapi Talsos ir viens no interesantākajiem kuršu arheoloģiskajiem pieminekļiem, kurš uzlūkojams par Talsu pilskalnam atbilstošu apbedījumu vietu - saskaņā ar kuršu tradīcijām, ugunskapu atliekas ir nogremdētas ezerā. 

Pirmie nejaušie atradumi šeit konstatēti 1928.gadā, kad kāds talsinieks, ar garā kātā iestiprinātu grābekli, āliņģī meklējot pazudušo žibuli, no ezera izvilka ne tikai to, bet arī vairākas senlietas. 1934.gada vasarā veica pirmos zinātniskos pētījumus arheologa E.Šturma vadībā. Neskatoties uz diezgan primitīvajām pētīšanas metodēm (ar grābeklim līdzīgu rīku pārbaudot ezera dibenu), ieguva vairāk kā 1000 senlietas, kas būtiski papildināja tajā laikā ne visai pilnīgo priekštatu par kuršu kultūru vēlā dzelzs laikmeta beigu posmā. 

1936.gadā pētījumus turpināja arheologs H.Riekstiņš, kurš no jauna ieguva 1810 senlietas. Lielākā daļa no atrastajiem priekšmetiem bija rotaslietas - bronzas aproces, saktas, kaklariņķi; dzelzs ieroči, jātnieku tērpu piederumi un zirglietas, kuras pārsteidz ar savu formu dažādību un izpildījuma augsto līmeni. 

Pēc Otrā pasaules kara pētījumi ezerā turpinājās. 1953.gadā šeit strādāja Talsu un Ventspils Novadpētniecības muzeju ekspedīcija J.Znotiņa un A.Šulca vadībā, bet 1967.gadā arheologa J.Apala vadībā ezerā pirmo reizi veikti ugunsapbedījumu pētījumi zemūdens apstākļos. Tika konstatēts, ka senlietas izvietotas izkliedētās grupās ap nelielām bedrītēm vai to dibenā. Novērotas arī atsevišķu pāļu un mietu paliekas, taču to nozīme un saistība ar senajiem apbedījumiem tā arī paliek nenoskaidrota. Trīsdesmito gadu beigās ezerā atrasta vienkoča laiva.
     Teksta autors: Jānis Asaris. Pārpublicējot vai savādāk izmantojot šo informāciju un/vai fotogrāfijas citos interneta resursos, izdevumos, mācību materiālos vai citur, obligāta atsauce uz www.talsitourism.lv!