Teksts: Ineses Roze. Pārpublicējot vai savādāk izmantojot šo informāciju un fotogrāfijas citos interneta resursos, izdevumos, mācību materiālos vai citur, obligāta atsauce uz www.talsitourism.lv!
AKMENS ŽOGI
Vecie
akmens žogi ir Uguņciema un Valgalciema raksturīgais vaibsts, jo agrāk zvejniekam, lai iegūtu kaut nelielu lauciņu sakņu dārzam vai tīrumam, nācās, burtiski, izlauzt no tā akmeņus. Šo darbu ļaudis veica apņēmības pilni, jo katrs, kas šo akmeņaino zemi pārvērta tīrumā vai pļavā, ieguva to mūža lietošanā.
"Parasti notiek tā: zvejnieks nāk apskatīt savu lauku, kas viņam piešķirts, un ierauga tiaki celmus un akmeņus, jo zemes tur nemaz vēl nav. Viņš lauž celmus un akmeņus, kraudams tos augstā valnī gar lauka malām. Kad celmi un virsējie akmeņi izlauzti un novākti, zvejnieks ņem lāpstu un rok ārā apakšējos akmeņus, kuru tik daudz, ka pēc izrakšanas viss lauks izskatās kā nobruģēts. Kad arī apakšējie akmeņi sakrauti valnī ap lauku, var sākties aršana un sēšana, pēc tam pirmās ražas novākšana, par ko te priecājas vairāk nekā jebkurā vietā."
Mežā pie Kalnrozēm ir pēdējais lielākais akmens žogs, kas šādi radies. Žoga augstums līdz 1,5m tīruma pusē un ap vienu metru ārpusē. Tik vien ir vairs palicis pāri. Pārējie tuvākās apkārtnes žogi arī sadrupināti Kaltenes akmens drupinātavā.
Bet meža ielokos slēpjas akmens pļavas, tās var pāriet, kāpjot no vienas akmens galvas uz nākamo. Arī pie Krācuma mājām plešas liela pļava pilna ar akmens ciņiem, kā stāsta Krācuma māju saimniece, te vienmēr ganīti lopi, kā pierādījums tam - laika zoba sagrauztais kadiķu žogs apkārt ganībām.
Atrašanās vieta: Vandzenes pagasts, Talsu novads.
ĀŽU STĀVAKMENS
Āžu stāvakmens tiek uzskatīts par senu kuršu un lībiešu robežakmeni - robežzīmi, kas atradies ceļu krustojumā, tā augstums 1,9m, apkārtmērs 4,8m. Uzskata, ka vieta, kur atrodas Āžu stāvakmens ir bijusi sena senču svētvieta, kas iezīmējusi arī Zilo kalnu loka ģeometrisko centru. Pārējie svētakmeņi, kas atradušies ap Āžu stāvakmeni, sastumti tuvējā birzītē.
Atrašanās vieta: Āži, Dundagas pagasts, Dundagas novads.
DŪMELES DIŽAKMENS
20.gadsimta 90.-to gadu vidū atklātais
Dūmeles dižakmens ir Litorīnas laika jūrakmens, kaimiņvalstu meža cirtēji 70.-to gadu sākumā šo akmeni gribējuši nu izkustināt vai pārvietot, par to liecina zemē iespiedušās dziļās, traktora atstātās rievas austrumu pusē. Bet 2 m augstais, 6,6 m garais, 3,7 m platais milzis, kura tilpums ir 24 m3, nav bijis izkustināms!
Atrašanās vieta: Dūmele, Dundagas pagasts, Dundagas novads.
GRAUDBERŽI
Laucienes centrā, pie Laucienes pamatskolas skvērā novietots
Brīvnieku graudberzis, tas uz šejieni pārvests no Brīvnieku mājām. Akmens garums un platums apm. 1m, tas atgādina sili.
Bronzas laikmetā (1500.-500.g.pr.Kristus) uzlabojās akmens darbarīku kvalitāte, urbtie un pulētie akmens darbarīki kokapstrādē bija jūtami efektīvāki nekā pirms tam lietotie. Šajā laikā notiek pāreja no kapļa uz arkla zemkopību, radušies un līdz mūsu dienām saglabājušies -
graudberži - akmeņi, uz kuriem ar graudu beržamo akmeni saberza labību. Uzskata, ka šie akmeņi ir dzirnakmeņu priekšteči. Graudberžu apakšējie, riteņa lieluma akmeņi ir ar plakanu vai nedaudz iedobtu darba virsmu, tie atgādina akmens siles ar gludi izslīpētu muldu; turpretī augšējiem, dūres lieluma akmeņiem ir ieapaļas formas, tie ir labi saņemami rokā. Miltu pagatavošana bija fiziski ļoti smags darbs. Eksperimenti pierādījuši, ka vienas stundas laikā, lietojot graudberzi, varēja pārvērst par miltiem tikai nepilnu puskilogramu sausu rudzu graudu.
Atrašanās vieta: Lauciene, Laucienes pagasts, Talsu novads.
GRIĻĻU JEB GRĪĻU DIŽAKMENS
Jūrakmeņi - tā akmeņus dēvē mūsu piekrastes lielākajā daļā no Ainažiem līdz Ventspilij. Jūrakmeņi ir ledāja atnestie lielie akmeņi jūrā, jūras krastā vai seno jūras krastu joslā. Gadu tūkstošu un gadsimtu gaitā, veidojoties ledus kalniem, jūrakmeņi pārvietoti pludmalē vai izstumti no jūras dibena krastā.
Akmeņu ragi un jūrakmeņi no vienas vietas... Mērsrags un Velna akmens, Rojas jūrakmens, Lunkakmens Kaltenē, bet lielākais līča pusē
Raudiņu jūrakmens, saukts arī par
Griļļu jeb Grīļu dižakmeni. Tā augstums 2,4 m, apkārtmērs 15 m, bet tilpums 25 m3.
Atrašanās vieta: Dundagas un Rojas novadi.
JUŠULEJAS DIŽAKMENS JEB ZVIEDRU AKMENS
Jušulejas dižakmens jeb Zviedru akmens atrodas Zilo kalnu kraujas pakājē, apmēram 800m uz ziemeļiem no Jušu mājām (akmens nosaukums dots tuvējo māju vārdos). Tas ir viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem, par to liecina tā izmēri: apkārtmērs 18m, augstums 2,4 m, garums 6,3 m, tilpums 45 m3. akmens ir gluds, ovāls. Tas atrodas uz balstakmeņiem, un zem akmens apakšā ir tukšums 2 - 3 m dziļumā.
"Jušu māju saimniece (dzim.1902) atceras, ka viņas jaunības laikos akmens atradies klajumā - Jušu lejā. Akmens ir bijis iecienīta jauniešu pulcēšanās vieta. Daudz ciema meitas esot kurpes pazaudējušas uz akmens kāpjot; kā kurpe nost, tā zem akmens apakšā."
Atrašanās vieta: Slīteres Zilie kalni, Dundagas pagasts, Dundagas novads.
KALTENES AKMEŅAINĀ PIEKRASTE
Jūras krastu aizsargā dabiski akmeņu krāvumi un nobruģējumi. Nobruģējumi rodas, kad jūra no morēnas smilšmāla, kas bagāts ar akmeņiem un oļiem, izskalo un aiznes projām smalkās daļas. Atlikušie akmeņi veido diezgan ciešu segu, kas droši sargā visu pludmali.
Akmeņu krāvumi jūrmalā rodas, kad pavasaros ledus bīdās viršu krastam. Milzīgās masas dēļ ledus trieciena spēks nereti ir tik liels, ka krastā tiek iznesti desmitiem tonnu smagi laukakmeņi (1853. gadā Skultē izstumtais 70 t smagais Lauču akmens).
Akmeņi krāvumos ir sabīdīti vairākās kārtās cits virs cita. Tā veidojas ļoti īpatnēja krasta līnija ar nelieliem ragiem. Tāds ir Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes posms no Kaltenes līdz Engurei, kur akmens krāvumi ir pilnīgi vai pa daļai saglabājies Ķirķu rags Rojā,
Pindaru rags Kaltenē un Mērsrags.
Atrašanās vieta: Kaltene, Rojas pagasts, Rojas novads.
LAIVVEIDA AKMENS KRĀVUMI
(Bīlavu, Birznieku un Mušiņu Velna laivas)
Bronzas laikmetā kapsēta tiek atdalīta no dzīvesvietas, mirušos apglabājot noteiktās vietās ārpus apmetnes vai pilskalna. Šajā laikā ieviesās paraža cilvēka ķermeni pēc nāves sadedzināt - kremēt, parādās arī mirušo apbedīšana uzkalniņos, virs
apbedījuma uzberot akmeņu vai zemes uzkalniņu. Ziemeļeiropai, bet īpaši Skandināvijai ir raksturīgi arī apbedījumi laivveida akmens krāvumos, tie visvairāk izplatīti Baltijas jūras salās - Gotlandē (350 kapi), Bernholmā (20-30 kapi) un Ēlandē (15-20 kapi). Šāds apbedīšanas veids sastopams arī kontinentālajā Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā.
Skandināvijā laivas vai kuģi ir bijuši zināmi un izmantoti visā aizvēstures periodā, sākot no mezolīta (pirms apmēram 10 000 gadu) līdz vikingu laikmetam (pirms apmēram 1000 gadiem). Līdztekus to praktiskajam pielietojumam zvejniecībā, tirdzniecībā un karos, tie bieži izmantoti arī apbedījumu kontekstā. Kuģu izmantošana apbedījumos vispirms un galvenokārt rada priekšstatu par jūrasbraucējiem. Jūras transports deva iespēju kontaktēties plašā teritorijā. Vēlā bronzas un agrā dzelzs laikmeta materiālā ir vairākas norādes, ka īpaši Skandināvijas austrumu daļā un Baltijas zemēs veidojās neatkarīga kultūras grupa ar ciešiem savstarpējiem sakariem.
Kuģis un laiva bronzas laikmeta cilvēkiem bija gan varas simbols, jo kuģis bija saistīts ar Saules dievišķo spēku; gan reliģisks simbols, jo kuģis nogādāja mirušos un viņu iedzīves priekšmetus uz citu pasauli, uz Nāves valstību; bez tam laivveida krāvums varēja tikt uzlūkots par Saules un arī tajā apbedītā mirušā atdzimšanas simbols. Lielākā daļa akmens laivu ir orientētas ZR - DA vai R - A virzienā, bet dažas ZA - DR virzienā. Dažos gadījumos ir konstatēts, ka tās kuģojušas rietumu virzienā - virzienā, kur dažādos gada periodos riet Saule, kur Saule "mirst". Ziemeļu puslodē ZR Saule riet Vasaras saulgriežos (21.jūnijā) un R - pavasara un rudens ekvinokcijā (21.martā un 21.septembrī), kad diena un nakts ir vienādā garumā. Ziemas saulgriežos (21.decembrī). gada īsākajā dienā, Saule riet DR.
Parasti akmens laivās ir izvietots apbedījums. Visbiežāk laivas iekšpusē ir apbedīts tikai viens cilvēks, kaut arī zināmas laivas ar diviem un vairāk apbedījumiem. Skeletapbedījumi ielikti akmens šķirstos, bet kremētie apglabāti urnā vai bedrē. Urnās, bedrēs un sārtu slāņos iespējams atrast sadedzinātā mirušā kaulus, keramikas lauskas un, kaut gan daudz retāk, bronzas senlietu fragmentus. Dažreiz kremācija notikusi laivveida krāvumu iekšpusē, taču sārta paliekas laivā reizēm ir atnestas no citurienes. Visbiežāk apbedījumi ir izvietoti krāvuma vidū, iespējams, tajās pašās vietās, kur sēdēts, airējot laivu.
Ziemeļkurzemē, Talsu rajona teritorijā atrodas arheoloģisko pieminekļu grupa, kāda pārejās Latvijas daļās nav konstatēta. Tie ir iepriekš aprakstītie laivveida akmens krāvuma senkapi, kas tiek dēvēti par "velna laivām". Mūsdienās saglabājušās tikai trīs šādas "velna laivas" - pie Birznieku, Bīlavu un bij.Mušiņu mājām, kaut gan vēl pagājušā gadsimtā bijušas zināmas apmēram 10 laivas.
"Velna laivu" iekšējās konstrukcijas ir izpētītas arheoloģisko izrakumu gaitā. 19.gs. otrajā pusē visos laivveida senkapos notika arheoloģiskie pētījumi, kurus pārsvarā veica baltvācu arheologi. J.Dērings 1863.g. veica izrakumus divās Lībes, abās Bīlavu un Birznieku laivās, dažus gadus vēlāk, 1872.g. K.Berings izpētīja trešo Lībes laivu. 1874.g. izrakumi T.Buharda vadībā notika abās Mušiņu "velna laivās". Pašās gadsimta beigās, 1896., krievu arheologs S.Bogojavļenskis veica daļējus pētījumus Plintiņu laivā.
Līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena no
Bīlavu "velna laivām". Tā atrodas mežā, 15m no Lubes - Bīlavu ceļa. Vēl 19.gadsimtā šīs laivas ziemeļrietumu galā bijis redzams otrs laivveida krāvums. Saglabājušās akmens laivas garums ir 16m, platums 4,5m, to veidojuši 38 akmeņi, no kuriem 20 saglabājušies savās vietās. Otrās, nopostītās laivas garums bijis 15m, platums 3m. 1863.gadā Bīlavu Velna laivās arheoloģiskos pētījumus veica J.Dērings. "Otrajā laivā zem liela granītakmens atklājās trīs stāvos no plakaniem akmeņiem izrautas 10 - 12 kameras. Tās bija iebūvētas ap 1,25m dziļā pamatzemē ieraktā bedrē. Kamerās atrada smiltis, kalcinētus kaulus un lauskas."
1998.gada maijā Latvija Vides aizsardzības klubs kopā ar Latvijas, Zviedrijas, Somijas un Dānijas arheologiem, projekta "Skandināvisko "velna laivu" sakopšana un popularizēšana" ietvaros, ko finansiāli atbalstīja Ziemeļvalstu kultūras fonds, organizēja "velna laivu" sakopšanas talkas.
1999.gada augustā pateicoties Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstam, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti, profesoru Andreja Vaska un Armanda Vijupa, doktorantu Andra Šnē un Valda Bērziņa vadībā, veica Bīlavu Velna laivu restaurāciju.
Birznieku Velna laiva atrodas 1,5km uz dienvidaustrumiem no Nogales un 1km uz dienvidrietumiem no Nogales - Dārtes ceļa labajā pusē, apmēram 80m uz dienvidaustrumiem no Birznieku mājām. Šo akmens krāvumu arheologi jau dažus desmitus gadu uzskatīja par iznīcinātu. Bet 1998.gada rīkotājas "velna laivu" sakopšanas talkās, savācot milzum daudz atkritumu, sagrābjot lapas un izkopjot ainavu pieminekļa apkārtnē, atklājās labi redzams no akmeņiem izliktais laivas apveids, secinājums pārsteidzošs - "velna laiva" stāv neskarta vairākus tūkstošus gadu. Laivas garums ir 15m, bet platums 3m; to veido apmēram 45 - 50 akmeņi. Tās dienvidu galā vēl bijusi no 8 mazākiem akmeņiem izlikta "stūre" 5m garumā. 1863.gadā J.Dēringa arheoloģisko izrakumu gaitā akmens laivā tika atklātas dažas ar smiltīm, oglēm, māla trauku lauskām un kremētu cilvēku kauliem pildītas akmens kameras.
Arī no divām
Mušiņu Velna laivām pašlaik saglabājusies tikai viena, un arī tās kādreizējais izskats redzams tikai nosacīti, jo gandrīz visai laivai, pirms apmēram 20 gadiem, uzbērta no lauka novākto akmeņu kaudze. Laivveida krāvums atradies Sārkastes - Lubes lielceļa malā, tuvākās mājas Laukvilki atrodas apmēram 500m uz dienvidaustrumiem no akmens krāvuma. "Velna laivas" garums 10m, platums 2,5m; tā veidota no 27 akmeņiem. Kādreiz laivas rietumu galā atradies otrs laivveida akmens krāvums (garums 8m, platums 4m). 1874.gadā T.Buhards, veicot arheoloģiskos izrakumus abās Velna laivās, katrā no tām atklāja divas no akmeņiem izliktas kameras. Katrā kamerā tika atrasta māla urna, kurā bija kremēti cilvēka kauli un pelni.
Atrašanās vietas:
▪
Bīlavu Velna laiva: Bīlavas (15 m no Lubes - Bīlavu ceļa), Lubes pagasts, Talsu novads.
▪
Birznieku Velna laiva: Nogales apkārtne (1 km no Nogales - Dārtes ceļa, tā labajā pusē), Valdemārpils lauku teritorija, Talsu novads.
▪
Mušiņu velna laiva: Lubes pagasts, Talsu novads.
MAZIRBES MĒRA AKMEŅI
Pārdzīvoto karu, mēra un posta gadu notikumi tautas atmiņā dzīvo ilgi. Tie dzīvo teikās, nostāstos, leģendās, vietvārdos, kā arī... akmeņos. Viens no šādiem atmiņu un leģendu avotiem ir Lielais Mēris, kas plosījās no 1710.-1711.gadam. par šīs sērgas posta darbiem Latvijā atrodami savdabīgi liecinieki - mēra akmeņi. Plašāk pazīstamie ir
Mazirbes mēra akmeņi - Latvijas medicīnas pieminekļi - ar latīņu valodā iekaltiem vēstījumiem par laiku, par notikumiem lībiešu zemē un vēsturiskām personām.
Mēris savu nāves pļauju uzsāka 14.gadsimtā, kad daudzas Eiropas un Āzijas valstis cieta drausmīgā melnās nāves epidēmijā - vienā no grandiozākajām pandēmijas cilvēces vēsturē. Slimība nāca no austrumiem, tika ievazāta Grieķijā un Ēģiptē, no kurienes Dženovas kuģinieki to ieveda Itālijā. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka mēra straujās izplatības cēlonis bija tieši tirdzniecisko sakaru paplašināšanās, kuģniecības attīstība, kā arī zemju apgūšana Rietumeiropas mēra apstākļos. Epidēmijas laikā sestdaļa Eiropas iedzīvotāju, daudzās valstīs un pilsētās dzīvi palika tikai puse iedzīvotāju.
Mazirbes mēra akmeņos iekaltās rakstu zīmes ir saistījušas vēsturnieku interesi jau 19.gadsimta beigās, šai laikā Mazirbes vēsturi sāk pētīt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis valodnieks Sjergens un Kalmeijers. Pētījumi liecina, ka ir bijuši četri mēra akmeņi, taču laika gaitā viens no akmeņiem ir pazudis, izziņu avotos norādes par akmens atrašanās vietu nav, it kā iemūrēts mācītājmuižas saimniecības ēkas pamatos...
Mazirbes mēra akmeņi atrodas Mazirbes baznīcas austrumu galā, Pakalnu māju tuvumā. 3,5m garajam un 2,8m platajam akmenim blakus aug kļava ar stārķa ligzdu galā. Akmens tuvumā 18.gadsimtā ierīkots lībiešu kapulauks, tolaik tad arī akmens virsma tika nolīdzināta un tajā iekalts uzraksts. Šis mēra akmens ir vienīgais, kas vēl atrodas savā īstajā senajā vietā, pārējie ir pārvietoti. Uzraksts laika gaitā stipri cietis, ir pamats uzskatīt, ka tas vēstījis 1710,gada mēra epidēmijā un Zviedrijas karaļa XII (1682 - 1718) iebrukumā (viņa flote bloķēja Kurzemes piekrastes ostas, tāpēc sākās bads) bojāgājušo lībiešu skaitu.
Otrs mēra akmens sākumā atradies netālu no mācītājmuižas centra, bet vēlāk iemūrēts saimniecības ēkas pamatos, tad ilgus gadus atradies pagalmā pie pakalnu mājām, bet 1999.gada pavasarī novietots blakus iepriekš aprakstītajam akmenim. Tajā nosauktas armijas, kas Ziemeļu kara laikā (1700-1721) pārsteigušas Kurzemi, un pastāstīts, ka 1710.gadā, kad atgriezies jaunais Kurzemes hercogs Vilhelms (1692 - 1711), iepriekšējā hercoga Kazimira dēls un bads piemeklēja Kurzemi. Maijā atgriezās hercogs Fridrihs Vilhelms. Kazimira laikā Dundagas piekrastē no Jaunciema līdz Zozmai (Cocmai) 1600 iedzīvotāju, tagad dzīvi palikuši 10.
Kāds ir šo iekalto datu pamatojums un kāds - šo notikumu atspulgs citos vēstures avotos? Dundagas muižas īpašnieka barona Ostena - Zakena dzimtas arhīvā glabājas ievērojams skaits interesējošā laika liecību. Irbes un Ģipkas draudzes mācītāja Matiasa Petrsona sastādītais pārskats par Dundagas jūrmalas iedzīvotāju demogrāfisko ainu laikā no 1711.-1717.gadam vēsta sekojošo: vidēji gadā nomiruši 5-10 cilvēki, bet piedzimuši 25-30bērni. Savukārt ekonomiska rakstura dokumenti liecina, ka gandrīz visas jūrmalas zvejnieku sētas maksājušas nodevas gan naudā, gan graudā.
Ārsta A.Rafaēla pētījumi 1908.gadā liecina, ka Mēris Kurzemi sasniedzis jau 1709.gadā, Ventspili - 1710.gada jūnijā. Šajā pētījumā nav ne lībiešu ciema nosaukumu, ne Dundagas, ne Kolkas vārda. Šie fakti liek domāt, ka jūras piekrastē upuru skaits salīdzinoši bijis niecīgs, jo Kurzemes lībiešu ciemi bija tālu no satiksmes maģistrālēm, bet no pārējās Kurzemes tie bija izolēti ar purva un meža joslu.
Starp lībiešu apdzīvoto piekrasti un Dundagas pili stiepās Slīteres Zilie kalni un biezs mežs. Tas atdalīja lībiešu apmetnes no pārējās pilskungam Meidelim pakļautās teritorijas. Baronam radās nepieciešamība pēc uzticama cilvēka piekrastes zvejniekciemos, tādēļ 18.gadsimta sākumā Mazirbē izveidoja mācītājmuižu.
Trešajā mēra akmenī ir labi saglabājies 14,5 rindu garš uzraksts - epitāfija Mazirbes un Sīkraga pastorāla dibinātājam G.H.Jansenam: "TOMS. Georgs Hristofs Jansens, mācītājs. Dundagas piejūras baznīcās darbojies sešus gadus..." un mācītājiem, kas no 1676.gada līdz Lielajam mērim apkalpoja Dundagas piekrasti.
Vistuvāk tā laika notikumiem dzīvojis mācītājs Petrsons, kas Mazirbē sācis strādāt 1711.gadā un pats pārdzīvojis mēri. Bet ir arī iespējam, ka amatu brāļu vārdus un baisos notikumus licis iemūžināt mācītājs Matiass Stobe, kas kalpojis Mazirbē no 1741.gada līdz 1764.gadam.
Atrašanās vieta: Mazirbes baznīca, Kolkas pagasts, Dundagas novads.
ODRES VELNA AKMENS UN PĒDAKMEŅI
Odres Velna akmens ir viens no populārākajiem pēdakmeņiem Latvijā. Odres Velna akmenim (garums 2 m, platums 1,5 m, augstums 1 m) ir līdzena un nolaidena virsma. Tajā skaidri saskatāma bērna un Velna vai teļa šķeltā pēda. Citas pēdas nav tik viegli atšķiramas, lai gan akmenī ir apmēram divi desmiti dažādu seklu iedobīšu.
Par akmeni zināma šāda teika: "Uz Talsu - Tukuma lielceļa - Odres muižas laukos ir kāds liels akmens. Akmenī var saskatīt govs, zirga, cūkas, aitas, kaķa, suņa pēdas (citos variantos minētas arī gaiļa vai vistas un Velna pēdas). Zem akmens atrodoties skapis pilns ar naudu. Ja kāds cilvēks visus šos dzīvniekus noraktu pie šā akmens, tad tas viegli būtu noveļams nost un naudas skapis pieejams. Daudzi cilvēki izmēģinājušies novelt akmeni, bet nevienam, tas nav izdevies."
Citā teikā minēts, ka akmens esot to zvēru ziedošanas vieta, kuru pēdas tajā saskatāmas. Tā esot nolicis pats Dievs, un zvēriem bijis jāatrod akmens ar savas pēdas zīmi un tajā jāziedo.
Vēl kāda teika par šo akmeni stāsta, ka pēdas akmenī aiz prieka dejojams ieminis Velns, kad uzzinājis, ka miris barons "Melnais Firkss" un tā dvēsele nonākusi ellē. Ir citi nostāsti, kuros teikts, ka pie akmens ziedojuši cilvēki. Tas gan ir visai netipiski, jo pēdakmeņi Latvijā gandrīz nekad nav uzskatīti par tādiem akmeņiem, pie kuriem būtu ziedots. Arī tas liecina par šo akmeņu dziļi simbolisko un savdabīgo nozīmi."
Laiks, kad izveidojās pēdakmeņi, ir akmens laikmeta beigu un bronzas laikmeta sākums. Sakarā ar dzīvesveida maiņu - pāreju no zvejniecības un medniecības uz lopkopību un zemkopību - mainījās arī ticējumi. Pēdakmeņi ir akmeņi, kuros izveidots vai dabiski izveidojies cilvēka pēdai vai plaukstai vai arī dzīvnieku pēdai līdzīgs nospiedums. Šie akmeņi sastopami visā Eiropā, Latvija atrodas Eiropas pēdakmeņu izplatības ziemeļaustrumu daļā. Vēl joprojām nav vienota uzskata par šo senatnes pieminekļa izcelsmi, nozīmi un datējumu.
Par pēdakmeņu rašanos ir izteiktas vairākas hipotēzes, piemēram, pēda akmenī varēja izveidoties tādējādi, ka cilvēki gadsimtiem iedami vienu taku, lika kāju vienā un tajā pašā vietā. Cita hipotēze: pēdakmeņi esot senas robežzīmes; cilvēka pēda apzīmē gabalu, ko dienas laikā var noiet kājāmgājējs, zirga pakava zīme - gabalu, ko dienas laikā var veikt jātnieks uz zirga. Pēdakmeņi apzīmējot medību un īpašumu tiesības, jo pēdas zīme kā īpašuma un valdījuma tiesību apstiprinājums zināms vairāku seno tautu mitoloģijā. Pēdas simbols plaši izplatīts budismā, kur pēda apzīmē Budas klātesamību. Pēdas simbolam dziļa nozīme ir arī kristietībā. Panonijā dislocēta romiešu II leģiona zīmogs bija sandalē apautas leģionāra kājas pēdas nospieduma atveidojums. Tātad teiciens: "Nokļūt zem tupeles", iespējams sakņojas ļoti senos laikos.
Latvijā pēdakmeņi teikās gandrīz visi ir saistīti ar Velna vārdu.
Atrašanās vieta: Odre, Laucienes pagasts, Talsu novads.
OJĀRA KAPA DZIRNAKMENS
Daudzu tautu mītiskajos priekšstatos (un latvieši te nav izņēmums) divi
dzirnakmeņi maltuvē simbolizē debesis, sauli (augšējais) un zemi (apakšējais). Tā kustības ceļš varēja attēlot saules ceļu pie debesīm. Ja saule ilgstoši bija pazudusi, tad ar analoģijas burvību - pagriežot dzirnas - centās atgriezt arī sauli: „Samaluši malējiņi, / Atgriežat dzirnaviņas; / Lai saulīte atgriežās / Miglainā rītiņā."
Mūsdienās dzirnakmeņus latvieši bieži vien kolekcionē un kā savdabīgu ainavas elementu novieto savu māju pagalmos un akmens dārzos. Ģibuļu pagasta Cīruļu kapsētā arī guļ dzirnakmens un tam ir īpaša vēsture:
"Cīruļu kapsētā apglabāti Anša Lerha - Puškaiša (1859-1903) - tautas pasaku un teiku krājēja - vecāki, dzimtas piederīgie, kā arī šajos kapos atrodas arī A.Lerha - Puškaiša stāstu varoņu atdusas vietas. Visi šie interesantie, dīvainie cilvēki apglabāti blakus vienā rindā - Didžus, Vodžus, Ojārs un Cīruļu māju burve Līze Bāriņa. Pie
Ojāra kapa atrodas
dzirnakmens (apmēram 350 - 400 kg), ko kādreiz lielākais spēkavīrs Ojārs atnesis no 1 km attālajām dzirnavām un nolicis Cīruļu vecās klētiņas priekšā."
Diemžēl šobrīd Ojāra kapa dzirnakmens guļ citā vietā, jo akmens no kapavietas ticis nozagts.
Atrašanās vieta: Cīruļu kapsēta, Ģibuļu pagasts, Talsu novads.
ROJAS AKMENS 1990.gada pavasarī mitrā jauktā egļu un bērzu mežā, kura mūžs nav visai ilgs, apmēram 1,5 km uz rietumiem no Rojas, tēvs un dēls Staņislavs un Valdis Žurovski, un Andris Leitens ieraudzīja interesantu akmeni, kas līdzinājās no zemes izbīdītam kolonnas galam. Kolonnas galā atklājās zīmējums: aploce, kuru divas savstarpēji perpendikulāras taisnes sadalīja četros sektoros. Ārpus un iekšpus ieloces ir izvietotas iedobumu grupas.
Akmens virszemes daļa atgādina masīvu ieapaļu bluķi ar izvirzumu rietumu pusē. Augšējās horizontālās plaknes virsma, kuras caurmērs ir 1,2 m, nav slīpēta, bet ir nolīdzināta, nebojājot tās kristālisko struktūru. Kaļot aploci, lietots tups, ciets priekšmets. Saules zīmes (aploces) iekšpusē izveidotā saules krusta taisnes precīzi orientētas uz ZA, ZR, DA, DR - Saules lēkta un rieta virzienos vasaras un ziemas saulgriežos. Dienvidu malā iekalts neliels krustiņš.
Kādas vēstures liecības šis akmens sniedz, var izteikt tikai mērījumi. Daži pētnieki uzskata, ka zīmējums
Rojas akmenī saistīts ar vietējās astronomijas zinātnes pirmsākumiem; nav izslēgts, ka interesantais atradums ir senas, Baltijas jūras krastos izvietotas orientēšanās sastāvdaļas. Līdzīga Saules zīme ar ievilktu saules krustu konstatēta arī bronzas laikmeta zīmējumos Bohuslenas klintīs.
Atrašanās vieta:: Roja, Rojas novads.
ROJAS OSTAS MOLI
Arī
Rojas ostas moli nav gluži no māliem vien uzbērti. Tie ir celti no akmeņiem un darbs sācies 1928. gadā, kad ar Jūrniecības departamenta atbalstu no laivu ceļa izcelti 120 m3 akmeņu. Bet tik un tā zvejniekiem vajadzējis laivas stumt pāri seklumiem, tāpēc nav bijis iespējams zvejot ar motorlaivām, jo malā bija grūti dabūt pat laivas bez motoriem.
V.Veldre grāmatā „Dzīve pie jūras" apraksta mola celtniecību: „Valdība mums piešķīra 500 latu pabalsta, un par šo naudu sākām celt akmeņu molu. Strādājām bez atlīdzības, veldami akmeņus 100 metrus garā valnī. Katram zvejniekam bija pienākums nostrādāt sešas dienas. Piešķirto pabalstu izlietojām tikai tādu izdevumu segšanai, ko nevarējām atstrādāt."
1930.-tajos gados Jūrniecības departaments izbūvējis molu, zvejnieku celtais vēl nedaudz redzams mola iesākumā Rojas upes grīvas labajā krastā.
Atrašanās vieta: Roja, Rojas novads.
SLEPKAVKALVA
Slepkavkalva atrodas starp Krācuma un Kaucuma mājām, šis akmens vēl pirms 30-40 gadiem gulējis pļavā, bet tagad tam apkārt mežs. "Akmeņu konfigurācija ir kvadrāts, ar plakanu, līdzenu virsmu, akmens augstums 0,8m, garums un platums 4,5 m, bet apkārtmērs - 16 m, tas guļ ieslīpi pret ziemeļiem. Uz akmens plakanās, galda veida virsmas varētu stāvēt ap 50 cilvēku." Ne velti seni nostāsti vēstī, ka te jūras laupītāji mantu dalījuši un reiz, kad tās bijis par daudz vai par maz, laupījuma dalītāji kādu savu biedru nogalējuši.
Atrašanās vieta: Vandzenes pagasts, Talsu novads.
SVĒTMEITU AKMENS
Svētmeitu akmens atrodas Mērsraga pagastā. Akmenī vērpjot svētmeita. Pusdienas laikā divpadsmitos varot dzirdēt, kā svētmeitas ratiņš rūc. "Akmens korē ir sēdeklis 40x50cm. Kores vietā it kā izcirsta tieši tik liela vieta kā cilvēka dibena iesēdināšanai. Vai tā tikai dabas rotaļa vai tiešām izkalums, to varētu noteikt trasoloģijas speciālists. Augšā abos akmens galos ir arī plauktiņi 10x15cm. Tie var būt kā mākslīgi nokalumi, bet tikpat labi arī dabiski veidojušies no izdrupām. Bet upura nolikšanai tie varēja noderēt abos gadījumos. Akmenī vienā sānā atplēsts prāvs plakans gabals kā milzu maizes šķēle. Abās pusēs lielajam granīta kalnam izraktas nelielas bedres. Varbūt apslēptas mantas meklētāji?"
Akmens garums - 6,7 m, platums 4,2 m, augstums 2,3 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums (kopā ar atšķeltām daļām) 28 m3. Akmens senāk atradies jūras krastā (tagad līdz jūrai 3 km), teikām un nostāstiem apvīts. Senāk apkārtnē atradusies sena laupītāju pils. Kur? Kas to vairs pateiks?
Atrašanās vieta: Mērsraga pagasts, Rojas novads.
TILGAĻU (VANDZENES LIELAIS, KRAUJU) AKMENS
Talsu rajonā pie Valdemārpils - Vandzenes lielceļa piekalnītē uz Krauju kapsētas pusi tīruma vidū guļ
Tilgaļu (Vandzenes Lielais, Krauju) akmens - vislielākais Kurzemē, ceturtais lielākais Latvijā.
Talsu novadnieks - dzejnieks, rakstnieks, publicists Vilis Veldre (1908-1940), arī Jānis Trimda, īstajā vārdā Fricis gulbis, savus bērnības gadus pavada Vandzenes pagasta Silenes Kalējos. 1937.gadā izdotajā grāmatā "Seni stāsti par manu māju" rakstnieks stāsta par savām dzimtajām mājām - Silenes Kalējiem senatnē, iepazīstina ar tuvākās apkārtnes ievērojamākām vietām, stāstījumu attiecinot uz laika posmu, kad kurši iekarojuši lībiešu zemi.
"Netālu no kapsētas klajā laukā šalc milzu liepa, vēl atgādinādama tos laikus, kad te gadu simteņiem ilgi pavasaros plauka, vasarās ziedēja un rudeņos atkal nometa visas lapas krāšņa liepu birzs. Tad lielais akmens, kas ir, lielākais visā Kurzemē, negulēja klajā vietā, no visām pusēm jau pa gabalu saredzams, bet bija novietojies liepu birzs pašā sirdī, kur mani senči to turēja Dievam par ziedokli. Un bez liepām vēl šajā birzī bija vēl daudz ābeles... Tad nāca vācu vara, kas ar zobenu un uguni ieviesa mūsu zemē kristīgo ticību, tā visiem līdzekļiem cīnījās pret ļoti noturīgo un slepeno elkdievību... Bēdīgu likteni bija piedzīvojušas Dieva dārza dižās liepas, svešu vācu vīru
cirvjiem nocirstas, plašu kuršu ragavās uz jūrmalu vestas, kuģos krautas un pa jūru prom uz tālām pilsētām aizlīgotas visādu spēļu kauliņu, tāpat nesvētu vai svētu bilžu rāmju taisīšanai. Un Dieva dārza vietā nu bija vairs tikai dižais Laimas akmens, kam svešie krusta vīri tā lieluma dēļ neko nevarēja padarīt, un visapkārt akmenim tikai celmi vien, apauguši smuidrām atvasēm."
Arī Talsu novada muzeja ekspedīciju materiāli liecina par Vandzenes Lielo akmeni kā senu kulta vietu. "Kādreiz netālu no akmens augusi liela liepa (nolūzusi 1969.gadu vētrā). Akmens un liepa pēc vietējo iedzīvotāju stāstījuma esot sena upurvieta. Upuru uguns kurināta liepas tuvumā, bet ne uz akmens (lai to nebojātu)."
Taiga Lasmane (Viļa Veldres meita) atceras, ka Pieminekļu valde 1930.-tajos gados akmenī iekalusi Latvijas zvaigznīti. Zvaigznīte iekalta akmens malā pret ceļu, tā bijusi 10cm diametrā.
Vandzenes Lielais akmens ir neregulārs, šķautnains, ar stāvām malām, tā ģeoloģiskais sastāvs neviendabīgs: DR un R daļā - iesārts plagioklaza mikrolīna granīts, ZR daļā - pelēkbalts pagmatītgranīts, DA daļā - pelēks granīts. Apkārtmērs 26 m, garums 7,35 m, platums 7,0 m, augstums 3,4 m, virszemes tilpums - 80 m3.
Vissvētākais un vislielākais Latvijas dižakmens tika saspridzināts 1841.gadā. pēc prof. K.Grēvinka mērījumiem tā apkārtmērs pārsniedzis 100 pēdas (30,5 m), augstums 14 pēdas (4,3 m); milzeņa tilpums sniedzās pāri 200 m3. tas bija svēto kuršu svētakmens Pērkonu Dievam pie Pērkonu upes, Pērkona novadā, senajā Pērkonu svētcentrā, dienvidos no Liepājas. Svētnīcas vārds līdz mūsu dienām saglabājas Pērkones apdzīvotās vietas nosaukumos.
Atrašanās vieta: Vandzenes pagasts, Talsu novads.
UPSĪTS JEB ZELTAPSES DIŽAKMENS
Upsīts jeb
Zeltapses dižakmens atrodas 1,6km attālumā no Zilo kalnu kraujas un 500m no Upsīšu mājām, bērzu birzītē. Tā apkārtmērs 16,4m; garums 5,9m; platums 4,0m; augstums 3,0m, tilpums 30 m3.
Publikācijās 20.gadsimta 80.tajos gados parādās diskusija par akmens dīvaino novietojumu (uz balstakmeņiem) un akmenī iekaltajām zīmēm. Daži pētnieki uzskata šīs zīmes par rūnām, tādēļ šis akmens tiek dēvēts arī par Rūnu akmeni. "Rūnas" - skandināvu u.c. ģermāņu tautu lietots raksts, galvenokārt, īstos kapakmeņu un sakrālos uzrakstos. Ziemeļeiropā rūnakmeņi kā piemiņas akmeņi uzstādīti uz kapu uzkalniņiem jau bronzas laikmetā.
Artūra Zalstera versija par Upīša dižakmens atrašanās vietu ir sekojoša: "Profesors Frīdrihs Krūze 1846.gadā Maskavā iespiestajā
grāmatā stāsta par skandināvu paražām ap X gadsimtu. Cīņā kritušu varoni viņi sadedzinājuši uz sārta, bet pelnus vai nu izkaisījuši jūrā, vai aprakuši. Kapa vietas galos ierakti divi apjomīgi akmeņi, un virs tiem uzstādīts liels klintsbluķis. Iespējams, ka tagad arī mūsu republikā atrasts līdzīgs akmeņu krāvums.
Savukārt Guntis Eniņš izvirza hipotēzi: "Akmeni ceļ uz augšu un no dienvidu puses sagāž bērzs. Pieņemdamies resnumā un spēkā, tas lēnām, lēnām atspiež akmeni. Sēnes uzlauž asfaltu. Varbūt bērzs var pacelt dižakmeni?" bet visticamākā šķiet ģeologa R.Knapa teorija, ka Upsīts ir Litorīnas laika jūrakmens, ko ledus krāvumi uzbīdījuši uz mazāku krasta akmeņu klājuma.
Atrašanās vieta: Slīteres Zilie kalni, Dundagas pagasts, Dundagas novads.
VALPENES AKMENS KRĀVUMA PIRAMĪDA
Valpenes akmens krāvuma piramīda (6m augsta, pamatnes apkārtmērs 50m) ir piemiņas zīme latvju tautas dainu vācējam un kārtotājam Krišjānim Baronam (1835 - 1923), kas izveidota pēc Imanta Ziedoņa ieceres tēlnieka Viļņa titāna vadībā 1990
.gadā. Akmeņi piemiņas vietai savākti no apkārtējiem laukiem, tajos iekalti meliorācijā nopostīto apkārtējo māju vietvārdi.
Krišjānis Valpenes mazo muižu uzlūko par savām mājām skolas apmeklēdams, jo septiņu gadu vecumā viņam nomirst tēvs, un Krišjāni pie sevis uz Valpeni paņem viņa vecākā māsa Kristīne, kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi. Uz Dundagu pārgājis, Krišjānis apmeklē Kubeles skolu, kur kā skolotāji strādā E.Dinsbergs un F.Mālberģis, šeit viņš mācās divus gadus.
Netālu no šejienes atrodas arī Valpenes kapi. Daudzas vietas grezno laukakmeņi, granīta bluķi, čuguna un satrunējuši koka krusti. Bet vienīgais baltā marmora krusts nelielajā lauku kapsētiņā ir Enģelei Baronai (1793 - 1884), Krišjāņa mātei.
Dundadznieks, dzejnieks Arnolds Auziņš viņai velta pateicības vārdus: "Pieņem manu kluso pateicību, Barona māt! Tu dziedāji savam dēlam tautas dziesmas pie šūpuļa, viņš iemīlēja tās uz mūžu un savu mīlestību atdeva paaudžu paaudzēm. Cauri baltām un nebaltām dienām, cauri darba steigai un kariem, klusumam un nemieram tauta saglabājusi savas dziesmas kā lielāko dārgumu, kā maizi un dzīvību. Bet sākums dēla dziesmas mīlestībai un cieņai ir tevī, Barona māt."
Atrašanās vieta: Valpene, Dundagas pagasts, Dundagas novads.
VANDZENES PAGASTA VELNAKMENS
Par Vandzenes pagasta
Velnakmeni stāsta šāda teika: "Vandzenes pagastā, Mucenieku mājas robežās, atrodas akmens, kuru sauc par Velnakmeni. Kad celta Vandzenes pils, barons salīdzis ar Velnu, ka tas piegādās akmeņus. Velns tumšās naktīs no divpadsmitiem līdz diviem nesis pūzdams. Vienu nakti aizskrējis uz Vāczemi pēc akmeņiem, tādēļ bijis ļoti jāsteidzas. Paķēris veselu klēpi un skrējis uz Vandzeni. Pa ceļam daudzi akmeņi izkrituši, beigās palicis tikai viens pats. Pulkstens divos Velns atradies Mucenieku mājas robežās, te arī sviedis akmeni zemē. No dusmām akmeni saspiedis tik stipri, ka visi pieci pirksti vēl tagad tajā redzami."
Atrašanās vieta: Vandzenes pagasts, Talsu novads.
VELNA AKMENS
Mērsrags ir otrs lielākais un izteiksmīgākais zemesrags (aiz Kolkasraga) Latvijā, Rīgas līča piekrastē, 170 m uz ziemeļiem no Mērsraga bākas. Laukakmeņu veidotais sēklis stiepjas apmēram 150 m garumā.
Visbiežāk laukakmeņi ir nelieli, ap 0,5 - 1 m augsti. Pats lielākais -
Velna akmens - atrodas 50 m attālumā no krasta, tā ķīļveidīgi sašaurinātā augšdaļa paceļas līdz 1,5 m virs ūdens līmeņa. Lielākos, šķautņainos laukakmeņus (kopā ar Velna akmeni) vietējie iedzīvotāji sauc par Velna bluķiem.
Atrašanās vieta: Mērsrags, Rojas novads.
VELNA KALVAS
Kaltenē, 3 - 4 km platajā piejūras joslā, 16 km2 platībā konstatēti vairāki desmiti neparastu akmeņu sablīvējumu un vaļņu, kuru biezums ir 3 - 5 m, un kuri ir pacelti virs samērā līdzenas kokiem apaugušas apkārtnes. Šī ir vienīgā izpētītā valsts nozīmes laukakmeņu atradne Latvijā. Šos unikālos dabas veidojumus - laukakmeņu vaļņus - 5 - 6 m augstumā, 35 - 60 m
platumā un pat 1 km garumā - vietējie iedzīvotāji sauc par velna kalvām. Pati izteiktākā un augstākā kalva -
Velna kalva - 85,7 ha platībā kopš 1977.gada ir ņemta valsts aizsardzībā. Palikusi tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums apm. 300 m, augstums 2 m, šī kalva gandrīz tika iznīcināta 20.gs. 60. un 70.gados, kad akmeņu sadrupināja ceļu būvei.
Ledus laikmetā klimats bija ļoti bargs. Jūras ledus, iespējams sasniedza pat pāris metru biezumu un pavasara vētru laikā valdošie spēcīgie ziemeļu vēji parūpējās par torosu (ledus blāķu) veidošanu, kas lēni - gadu no gada - pārvietoja arī seklās piekrastes dibenu klājošos akmeņus. Iespējams, ka sava loma bija akmeņu iesalšanai biezā ledus pamatnē.. Baltijas ledus ezera ledus kustība tad arī bija par iemeslu izskaloto akmeņu pārvietošanai un sastumšanai neregulārās grēdās. Jūra akmeņus ir izšķirojusi pēc izmēriem. Grēdas galvenokārt veido 20 - 50 cm lieli akmeņi, tie ir noguldināti, līdzīgi oļiem, bet akmens laukos vairāk ir tādu akmeņu, kas pārsniedz pusmetra lielumu. Ledum tie bijuši par lielu, tāpēc palikuši guļot. Akmeņu starpas bieži vien ir tukšas, un tas ir dabiski, jo, brīvi piekļūstot gaisa skābeklim, lapas un zari, kas brīžiem tur iekļūst, ātri vien satrūd un izplēn.
Šajā teritorijā senāk bijušas ap 30 akmens grēdas un visām ir savi seni vārdi: Kārduškalva, Nablānītkalva, Dāriķkalva, Krapstiņkalva, pati lielākā Velna kalva. Pēc kara Kaltenē sāk darboties Rīgas ceļu būvmateriālu kombināta 9.cehs, tas darbojas pat 1990-to gadu vidum un sadrupina ne vienu vien gadu tūkstošiem vecu jūrakmeni. "Milzum daudz akmeņu ir izlauzts un aizvests ar zirgiem, ar automašīnām, ar mazbānīti. Milzum daudz samalts šķembās un ieguldīts zem mūsu ātrajām riepām zilajās šosejās." Veci ļaudis atceras, ka sākumā kalvas bijušas gandrīz kailas, bet pēc Velna kalvas izpostīšanas, tās sākušas strauji apaugt ar biezu egļu mežu.
Vella kalvas - Dāriķkalvas vidū bijis akas veida dobums. Ja tajā iemests akmens, atsitienu skaņa bijusi dzirdama tikai pēc kāda brīža, it kā akmens būtu kritis dziļi, dziļi. Ja pa kādu no Dāriķkalvas akmeņiem uzsists ar citu akmeni, atskanējusi neparasti dobja, skanīga skaņa, it kā dauzītu milzu bungas. Dāriķkalva un Krapstiņkalva izpostītas pēc kara. "Pirms 40 gadiem vecais Upmalis (Baltijas kara apgabala mežu uzraugs) sēdējis uz lielā akmens izpostītās kalvas malā. Pienācis vells un teicis: "Redzi, tā izposta manu ceļu! Lai tik ved akmeņus uz saviem ceļiem! Daudzi lauzīs sprandu. Tu vari sēdēt mierīgi! Tev nekas nenotiks!" Upmalam reibusi galva, tad viss noskaidrojies."
Atrašanās vieta: Kaltene, Rojas pagasts, Rojas novads.
VELNAPĒDAS
Par senu Dundagas, Ances un Puzes robežakmeni tiek uzskatīta
Velnapēda, tā atrodas netālu no Vangu mājvietas. Velnapēdas augstums ir 3,3 m, garums 5,7 m, platums 7 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums 40 m3, tas ir gaiši pelēks ortogneizs ar vizuļojošām melnām dzīslām.
"Dižakmens ir saplīsis, laikam gan saplēsts, vairākos gabalos. Pats galvenais akmens gabals ar zibens bultai līdzīgu, sprīdi platu zigzaga plaisu ir pāršķelts divās daļās. Divi lielie bluķi atsviesti stigas pretējā pusē, un lēvenis sīkāku šķembu vāļājas pie viena sāna. Vai te būtu ārdījies pats nelabais? Pie akmeņa zemē stāv sadrupusi nezin cik gadus veca koka
plāksne: "Robežakmens "Velna pēda."" Pašam velnam nu gan savs akmens nebūtu jāposta. Postītājs varētu būt vienīgi cilvēks vai pērkons. Bet kā tad ar pašu pēdu? Iecirstas pēdas (ne Velna, ne cilvēka) tur neatrast. Varbūt šī pēda izpostīta tad, kad akmeni sašķelta vairākās daļās?", tā šo robežakmeni raksturo Guntis Eniņš.
Atrašanās vieta: Dundagas pagasts, Dundagas novads.
VILKATU JEB BASU AKMENS
Uguņciemā pie Dumpju, Tauru, Klarnetu un Basu mājām atrodas
Vilkatu jeb Basu akmens. Pēc seniem nostāstiem zem akmens dzīvojis vilkacis, kurš 12-tos dienā un 12-tos naktī nākot ārā, un ēdot cilvēkus. Kas īsti ir vilkacis un vai vērts no viņa, mūsdienu tehnikas laikmetā, bīties?
"Vilkacis lībiešu mitoloģijā ir populāra būtne. Vilkacis esot cilvēks, kas, veicot zināmas darbības, pārvēršas par vilku, lai iegūtu svaigu gaļu (to viņš apēd uz vietas, paslēpj vai nes uz mājām) vai arī, lai ātri nokļūtu, kur vien vēlas. Pēc izskata vilkacis ir tāds pats kā vilks, no kā viņš tomēr baidās. Par vilkaci kļūstot parasti pēc savas gribas: jālien pa akmens, pa celma, pa priedes sakņu apakšu, jāmet kūlenis trīs vai deviņas reizes pret sauli vai pār pirts slieksni Jaungada naktī, bet par to var kļūt arī kāda cita buršanas rezultātā. Vilkacis darbojas zināmā laikā - sestdienas naktīs, visu svētku naktīs, īpaši Ziemassvētku naktī. Ja vilkacis neatgriežas līdz saules lēktam, tad cilvēkam jāpaliek par vilkaci visu mūžu. Ļoti efektīvs aizsarglīdzeklis pret vilkaci esot sudraba lode."
1953. un 1954.gadā lielākā daļa no akmens atskaldīta un no tās Rīgā izkalts piemineklis Imantam Sudmalim, tāpēc vietējie iedzīvotāji pildīta ar ūdeni. Palikusī akmens daļa nebūt nav maza, joprojām akmens atbilst dižakmens izmēriem - garums 3m, platums 2m, augstums 4,6m, apkārtmērs 11,4m, tilpums 18m3. turpat blakus atrodas vēl četri atskaldīti akmens bluķi 1,5-2m gari un 1m plati.
Atrašanās vieta: Uguņciems, Vandzenes pagasts, Talsu novads.