Mežītes pilskalns ir
vizuāli viens no skaistākajiem Kurzemes pilskalniem, kuru ieteicams
aplūkot ikvienam, kurš interesējas par Latvijas senatni.
Interesanti, ka šo pašu domu jau 1869.gadā izteicis baltvācu
mācītājs - latviešu senvēstures un folkloras pētnieks - Augusts
Bīlenšteins, kurš, aprakstot Mežītes pilskalnu, starp citu,
atzīmējis: "Kas grib gūt priekšstatu par latviešu pagātni, tam šī
vieta ir jāapmeklē."
Pagājušā gadsimta vidū pilskalnu ieskāvuši plaši mežu masīvi, un
A.Bīlenšteinam to izdevies atrast tikai ar toreizējā Damšļu māju
saimnieka palīdzību. Pašlak šo senatnes liecinieku interesentiem
uzmeklēt nav nekādu grūtību, jo pilskalns atrodas tikai 200 m no
Lībagu - Laucienas šosejas, tās kreisajā pusē, pie Mucenieku mājām,
ap 6 km no Rīgas - Ventspils šosejas.
Pilskalns ticis ierīkots savrupā, ap 13 m augstā kalnā, kuram
mākslīgi nostāvinātas nogāzes. Tā plakums ir trijstūra formas, 55 x
30-50 m liels, ar šaurāku dienvidu galu, kurā uzbērts ap trīs
metrus augsts valnis. Tas aizsargājis uzeju pilskalnā, kura šeit
tāpat kā vairākos citos Latvijas pilskalnos ieplānota tā, lai
uzbrucējiem, tiecoties ieņemt pašu pili, ar vairogu neaizsargātais
plecs būtu pavērsts pret tās aizstāvjiem. Uzejas pretējā pusē
(dienvidaustrumos pilskalnam) atrodas mazāks uzkalns - t.s. mazais
pilskalniņš. Spriežot pēc tā izvietojuma, šeit varētu būt
atradušies kādi papildus nocietinājumi pilskalna uzejas
aizsardzībai.
Iespējams, ka nedaudz zemāks valnis ietvēris visu pilskalna
plakumu, taču kādreiz tas ticis apstrādāts, tādēļ pašlaik gandrīz
nekādas uzbēruma paliekas, izņemot jau minēto valni kalna dienvidu
galā, nav saglabājušās. Plakuma ziemeļu galā divdesmitajos gados
bijusi vērojama "acs" - kādreizējās akas vieta, kuras ūdens vēl
toreiz bijis lietojams. Pašlaik šī vieta gandrīz pilnīgi aizbrukusi
un aizaugusi. Par šo "aci" ir nostāsts, ka, ja to mēģināšot rakt,
tad atradīšot naudu, bet naudu varot tikai tad dabūt, ja rokot
pusnaktī.
Par pašu pilskalnu arī pierakstītas vairākas teikas, no kurām
populārākā ir par kādu vīru, kurš domājis uzart kalngalu. Arkls
nezin kur aizķēries, un zirgs nevarējis to vairs pavilkt. Tad vīrs
sācis lādēties: "Kas, Pērkons, te ir?" Tā izrādās bijusi katla
stīpa, bet pats katls ar naudu, tamdēļ, ka vīrs lādējies, nogrimis.
No katla stīpas vīrs izkalis trīs lemešus.
Visapkārt pilskalnam, gandrīz trīs hektāru platībā atradusies
apmetnes vieta, kurā dažviet kultūrslānis sasniedz ap 1 m dziļumu.
Šo apmetnes vietu dažādos laikos apstrādājot, atrastas vairākas
senlietas (vīta bronzas aproce, bronzas gredzens, dzelzs kāpslis,
dzelzs stopa bultas gals) un trauku lauskas. Ap 300 m dienvidos
Mežītes pilskalnam, šosejas pretējā pusē atrodas Mežītes Elkukalns
- kulta vieta. Tas ir ap 25 m augsts, liels, ar biezu mežu apaudzis
paugurs ar samērā stāvām nogāzēm, īpaši ziemļrietumu pusē, kura
varētu būt nostāvināta mākslīgi. Saglabājušies nostāsti par to, ka
pilskalnu un Elku kalnu saistot apakšzemes eja.
Netālu no pilskalna zināmas arī divas senkapu vietas - t.s.
Kapurkalnā atrastas vēlajā dzelzs laikmetā kuršiem raksturīgas
senlietas, bet Kalnenieku māju zemē kādā grants paugurā konstatēti
tā paša laika perioda Baltijas somiem raksturīgie skeletkapi.
Izvirzīta hipotēze par to, ka Mežītes pilskalnā atradusies kādā
1234.gada dokumentā par 25 arklu zemes izlēņošanu Rīgas Svētā
Pētera baznīcai minētā "castellatura Lodgiae".
57°10'51.323"N 22°41'58.096"E / 57.180923 22.699471