Talsu pilskalns

Ar savu spēcīgo nocietinājumu sistēmu - 7,5 m augsto valni dienvidu pusē, 1 m augstajiem vaļņiem ziemeļu un austrumu pusēs, kā arī terasēm Talsu pilskalns kādreiz bijis viens no spēcīgākajiem un lielākajiem (plakums ap 0,4 ha liels) Kurzemes pilskalniem. 

Rakstītajos avotos Talsi ("Talse") kā vietas apzīmējums pirmo reizi minēti 1231.gadā, kad pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns slēdza līgumu ar 12 vārdā nosauktiem Austrumkursas ciemiem ap Ventu un Abavu, un neapšaubāmi šīs apdzīvotās vietas centrs atradies Talsu pilskalnā. Līdzās pilskalnam atrodas priekšpils vieta un dienvidos un austrumos no tā vairāk kā 4 ha liela senpilsētas vieta, kura diemžēl stipri postīta, būvējot tagadējo Talsu slimnīcu. Šeit atzīmēsim, ka vēl kādā 1421.gada dokumentā, acīmredzot minēta senpilsēta pie Talsu pilskalna ("pilsathen to Talsen").

Talsu pilskalns ir līdz šim plašāk pētītais kuršu nocietinājums. Laikā no 1936.gada līdz 1938.gadam arheoloģiskajos izrakumos A.Karnupa vadībā šeit tika izpētīta gandrīz desmitā daļa no visa pilskalna platības. Kopumā ieguva vairāk nekā 4000 senlietu (neskaitot māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus u.c. masveida atradumus). Izrakumi liecināja, ka pilskalns apdzīvots no 10.gs. līdz 14.gs. un tajā izsekojami deviņi apbūves periodi. Jau 10.gs. pilskalns nocietināts ar blīviem akmeņu klāstiem, virs kuriem pacēlusies divkārša guļkoku aizsargsiena 2-4 m platā joslā. Gar to bijušas izvietotas dzīvojamās mājas. Lielas pārbūves pilskalnā notikušas, sākot ar 11.gs., kad paaugstināti aizsargvaļņi, ar torņveida izbūvēm nodrošināta ieejas vieta un nostiprināta guļkoku nocietinājumu līnija. Ēkas šajā laikā izvietotas daudz blīvāk, konstatētas arī divtelpu celtnes. Šajā laikā ēku stūros atrod arī kuršiem raksturīgos dzīvnieku (īpaši zirgu) galvaskausu ziedojumus. Aizsargceltnes, kā arī dzīvojamo ēku sienas (acīmredzot, lai mazinātu aizdedzināšanas iespējas) bijušas apmestas ar māliem. 

Talsu pilskalna senlietu materiāls devis daudz liecību par augsto tā iemītnieku amatniecības līmeni, zemkopību, lopkopību, mazāk liecību par tirdzniecību. Spriežot pēc tā, ka līdz 11.gs. senlietu materiālā dominē Baltijas somiem raksturīgās formas, domājams, ka līdz tam laikam pilskalnu apdzīvojuši Kurzemes lībiešu senči. Par to liecina arī kāds 1898.gadā pilskalna pakājē atrasts bagātas lībiešu sievietes apbedījums ar šādām senlietām: uz krūtīm divas rotadatas ar važturos iekārtu trīskārtīgu važiņu rotu ar piekariņiem, uz rokām divas 13 viju spirālaproces un divi spirālgredzeni. Tuvumā atrastas piecas stikla kreļļu virknes, vairākas bronzas spirālītes un ar bronzas skārdu apkalta dunča maksts. 

1992.-1993.gadā arheologa J. Asara vadībā notika pārbaudes izrakumi arī senpilsētas teritorijā, kur vietām konstatēts līdz 1,7 m biezs kultūrslānis. Tika atsegtas divu dažādu apdzīvotības posmu guļbūves celtņu fragmentu paliekas, no kurām vienā, iespējams, atradusies rotkaļa darbnīca. Izrakumos atrastās senlietas pārsvarā saistītas ar sadzīvi un amatniecību (naži, īleni, slīmesti, kaula adatas, dažādi bronzas atgriezumi), mazāk - rotaslietu un ieroču. Spriežot pēc atradumiem, senpilsēta pilskalna pakājē sākusi veidoties ne agrāk kā 11./12.gs. mijā - laikā, kad šajā novadā jau sāk dominēt kurši, un bijusi apdzīvota vismaz līdz 15.gs.

Pievienotie attēli

57°14'35.502"N 22°35'52.634"E

Saistītie punkti